Dziesmu un deju svētki aizvadīti, un jau kopš svētdienas aizvien skaļāk skan slavas dziesmas to organizētājiem — visskanīgākās, kā jau tas Latvijā ierasts, pašu organizētāju un to priekšniecības izpildījumā.
Lato Lapsa: Atvainojiet, bet — par Dziesmu svētkiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Neviens arī īpaši skaļi neiebilst — nav jau grūti zem aizvadītās sestdienas vakara un nakts emocionālā pacēluma nomaskēt visas organizētāju sastrādātās nejēdzības, jo vairāk ņemot vērā, ka latvju tauta kā faktiski jebkura cita tauta pasaulē ir praktisks apliecinājums versijai — ja beigas labas, tad viss labs.
Ir tik tāds sīkums — ja šīs slavas un it īpaši jau pašslavas dziesmas tā arī paliks kaut nedaudz nepieslāpētas, 2013. gadā mēs saņemsim to pašu — un vēl vairāk. Jo mācību stunda būs bijusi skaidra — cienītie ministri, ierēdņi un kultūras funkcionāri, jūs varat sastrādāt visu, ko vien vēlaties, jo vienalga pienāks svētku noslēguma konkurss, un daži desmiti tūkstošu dziedošu latviešu vienalga viens uz otru iedarbosies kā visa sliktā aizmiršanas un visa labā atminēšanās superkatalizators.
Tas nozīmē, ka, ja pašlaik neviens skaļi neierunāsies, arī 2013. gadā vesela reizi piecos gados notiekoša koncerta liktenis tiks pakļauts pārliecībai: ūja, noteikti taču nekāds mazītiņš negaiss taču negadīsies — jo vai tad jūlijā Latvijā tiešām mēdz līt? Bet, ja nu gadīsies, mēs taču atkal varēsim visu novelt uz fantastisku un nebijušu dabas katastrofu, turklāt vienmēr atradīsies plānprātiņu bariņš, kuri ar vēl plānprātīgāku darbu mūsu neizdarības sekas savedīs kārtībā, — un mēs vēl varēsim viņus par to mātišķi uzslavēt.
Tas nozīmē, ka pēc pieciem gadiem šie funkcionāri varēs būt izgāzuši vēl fantastiskāku naudu vai nu estrādes kārtējai pārbūvei vai pavisam jaunas estrādes uzbūvēšanai (ja nu pēc visiem «brāļiem» kas atlēks), — un vispārējā jūsmā neviens taču nenojautās, kas tā tik pārdomātajai jaunbūvei par tādu katastrofālu akustiku un kāpēc no orķestra bedres ūdens nenotek ne sitams? Bet, ja pajautās, šiem muļķīšiem arī tad pietiks ar nākamās Helēnas Demakovas atbildi: liels paldies celtniekiem, kuri visu izdarīja, cik labi var, jo citādi taču būtu vēl sliktāk, — tā, ka priecājieties par to, ka vispār skan un ka orķestrim vispār ir bedre, nevis tikai tranšeja.
Tas, protams, nozīmē, ka arī ar Dziesmu svētku repertuāru pēc pieciem gadiem būs iespējams izstrādāt visdažādākos eksperimentus, kas vien ienāks prātā. Galu galā: ja no vienas puses ir kaut kādi lielākoties sen kapos sagūluši klasiķi, bet no otras — tik daudz draugu, draugudraugu un pseidolieldraugu, tad kā nu šiem pēdējiem nedot kādu iespējiņu tikt pie kāda pirmatskaņojuma, ja reiz tie pirmie vairs nav vērā ņemami, — un kāpēc gan nesākt ar Dziesmu svētkiem? Kurš teica, ka katros Dziesmu svētkos nepieciešama «Tumša nakte, zaļa zāle», «Mūžu mūžos būs dziesma» vai kaut kādas tur «Senatnes» un «Karaļmeitas»? Un galu galā — 24. Dziesmu svētki taču parādīja, ka beigās publika vienalga «pavilksies» un atminēsies tikai to skaisto un labo...
Tas, protams, nozīmē to, ka arī pēc pieciem gadiem funkcionāri-organizētāji varēs uz nebēdu ņirgāties par jebkuriem plebejiem, kas atnākuši nevis «baudīt» (organizētāju oficiālās pārstāves Aivas Rozenbergas «pērle»), bet gan nez ko darīt — ar kaut kādiem pasākuma gludo gaitu traucējošiem bērnu ratiem vai, pasargi dievs, kārtīgāku fotoaparātu, lai vēl kādam kādreiz parādītu, kādi bija 24. Vispārējie latviešu dziesmu svētki.
Jā, un, protams, tas nozīmē to, ka arī pēc pieciem gadiem funkcionāriem ar Dziesmu svētku biļetēm būs iespējams darīt visu, kas ienāks prātā, savu rīcību pat nemēģinot kaut kā īpaši skaidrot, — jo to absurdo balagānu, kas Helēnas Demakovas paspārnē notika šoreiz, tāpat neviens nespēs pārspēt. Nu, kaut vai nez kam rezervētie, beigās pēkšņi dažādās mistiskās vietās uzpeldējušie biļešu kalni vai savdabīgā «konkursa» rezultātā izvēlētais biļešu tirgotājs, kas nebija spējīgs nodrošināt pat milzu pieprasījuma brīžiem atbilstošus serverus, — jo kam tie, ja kultūras funkcionāriem tā taču ir ērtāk...
Ak, un arī Ekonomikas policija un VID, kas sākumā murmulēja kaut ko par nāves grēkiem, ko, lūk, sastrādāšot ikviens biļešu spekulants, bet pēc tam tikpat enerģiski apgalvoja, ka nekādi pārkāpumi nemaz neesot konstatēti. Un, kamēr šie likumsargi nemanīja desmitus, ja ne simtus biļešu piedāvājumu internetā, citi likumsargi tikpat čakli nemanīja enerģiskos jauniešus, kuri pirms noslēguma koncerta tieši pie vārtiem biļetes masveidā tirgoja uz nebēdu, cenas nolaižot jau līdz 40 latiem par biļeti.
Starp citu, es arī tādu nopirku. Protams, daudz labāk tos pārdesmit latus pa virsu es būtu atdevis savai valstij, bet tai taču tos nevajadzēja — ne visiem šiem VIDiem un pārējiem «spekulantu apkarotājiem», ne iekšlietu ministram Marekam Segliņam, kam šajā laikā droši vien bija jādomā par kārtējo populisma kampaņu vai ko citu — tikai ne par partijas biedres izveidotās sistēmas apkarošanu. Un kas par to, ka tūkstoši aizkustinoši panaivu tantuku un onkulīšu pēc visas rindāstāvēšanas palika bez tik kārotās biļetes, kamēr man pašam ir pazīstams paprāvs bariņš cilvēku, kuri šīs pašas biļetes dažas dienas pirms svētkiem saņēma kā lieldraugu, pusdraugu, mazdraugu un vienkārši paziņu atbildīgās personas vai darbinieki — un lāga nezināja, ko ar tām iesākt?...
Ar vārdu sakot, neizraisa ne mazākās šaubas mūsu kultūrfunkcionāru spēja piesmērēties visam tam skaistajam un labajam, kas ar mums kopā reizēm vēl notiek, pasniegt to kā savu sasniegumu un izmantot pašiem savā labā. Bet ir vēl viens sīkums. Neesmu nekāds lielais Dziesmu svētku gājējs, un arī no kora mani jau sen sen atskaitīja par mēģinājumu neapmeklēšanu. Bet, ziniet, tomēr man ir tāda nelaba sajūta, kad Dziesmu svētku noslēguma koncertā kopkoris vairs nepieprasa atkārtot «Manai Dzimtenei». Ko tas, jūsuprāt, varētu nozīmēt?