Zivtiņš: brauciet lēnāk

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Apollo

Ceļu policijas biroja priekšnieks Edmunds Zivtiņš ik palaikam šoferus pārkāpējus pārsteidz ar jaunu soda mēru, šomēnes prezentēja savu jaunāko ieroci – fotoradarus, kas paspējuši noķert jau gandrīz tūkstoti autobraucēju. Intervijā Neatkarīgajai valsts galvenais ceļu policists stāsta par vasaras autobraukšanas īpatnībām un nākotnes iecerēm.

– Pret šoferiem, kuri pārkāpj satiksmes noteikumus, ir tik daudz dažādu līdzekļu: arests, auto konfiskācija, fotoradari, netrafarētās automašīnas. Kad beidzot jums vairāk nebūs darba un visi brauks godīgi?

– Šobrīd Latvijā mēs esam pirmā paaudze, kas ikdienā un tik aktīvi izmanto personīgo transportu. Motocikls, auto – lai arī kas tas būtu, bet mēs esam pirmie zem tik milzīga automobilizācijas sloga. Pirms desmit gadiem braukšanas kultūras nebija vispār. Tā nebija zema vai slikta, kultūras nebija kā tādas. Tagad mūsu braukšanas kultūru pēc desmit ballu sistēmas var vērtēt ar piecām, varbūt pat sešām ballēm. Šo kultūru mēs veidojam paši ar dažādām sociālām kampaņām, piesaistot presi, pašvaldības, izglītības iestādes. Es domāju, ka patlaban no juridiskiem, tehniskiem un sankciju līdzekļiem mēs esam ieviesuši gandrīz visu iespējamo, un ir redzams kritums – šā gada pirmajā pusē par 30 procentiem samazinājies avārijās bojāgājušo skaits. Ir izglābti vairāk nekā 60 cilvēki. Tas ir milzīgs skaitlis, bet mēs nedrīkstam pie tā apstāties. Ir jāievieš vairāk netrafarēto automašīnu, jāattīsta fotoradaru sistēma, lai tie varētu fiksēt ne tikai ātruma pārsniegšanu, bet arī, piemēram, krustojumu izbraukšanu pie sarkanās gaismas, gājēju pāreju neievērošanu, sabiedriskā transporta joslas aizņemšanu, distances neievērošanu. Ir aparāti, kurus var uzstādīt, un tie visus šos pārkāpumus fiksēs. Tas ir tas, uz ko mums jāiet. Vienlaikus jāskatās, varbūt jāpaaugstina sodi.

– Tātad drīzumā šoferiem jārēķinās ar to, ka ielās policistu būs mazāk, bet uz jebkura stūra viņus nofotografēs kāds fotoradars?

– Tieši tā. Mums ir jāiet projām no roku darba, jāuzticas tehniskajiem līdzekļiem, kas ir nenogurdināmi, neprasa ēst, neprasa maiņu un kukuļus. Ja visas šīs iekārtas ieviesīsim un turpināsim aktīvi strādāt, tad 2010. gadā, salīdzinot ar 2001. gadu, avārijās bojāgājušo skaits samazināsies uz pusi. Tas ir mūsu mērķis. Protams, jo aktīvāk mēs strādājam, jo ir vajadzīgi lielāki resursi.

– Bet vai lielajā taupīšanas kampaņā valdība līdzekļus nenogriež arī Ceļu policijai?

– Mums nav nekas nogriezts. Tikai mēs jau tagad sākam izjust degvielas trūkumu – šobrīd mēs esam ielīduši decembra degvielas rezervēs.

– Par fotoradariem... Kad pirmo reizi izskanēja šī iecere, man šķita, ka fotoradars būs kaste, kas piesieta pie staba, nevis liels un neveikls fotoaparāts uz trijkāja...

– Ir divu veidu fotoradari. Vieni ir stacionārie, kurus piestiprina pie tiltiem, pārvadiem, elektrības stabiem, bet otri ir pārvietojami, tādi kā mums. Tos var nolikt jebkur, arī policijas automašīnā. Šobrīd mēs darbojamies ar četriem pārvietojamiem fotoradariem. Būtībā tas ir eksperiments, lai noregulētu sistēmu – kā tiek sastādīts protokols, saņemti dati, nosūtīta informācija. Iekšlietu ministrijā ir izveidota darba grupa, kuras uzdevums ir izstrādāt priekšlikumus, lai Latvijā varētu ieviest 100 stacionāros fotoradarus. Vai tā būs valsts nauda vai privātā partnerība – būtībā tam nav nozīmes. Man vajag, lai tie radari pēc iespējas ātrāk sāktu darboties.

– Kādi ir rezultāti pēc pirmās fotoradaru darbības nedēļas? Transporta vadītāji ātrumu pārsniedz ievērojami vai tikai nedaudz?

– Nedaudz. Tādēļ nolēmām uzstādīt fotoradarus režīmā, ka ārpus pilsētas tie piefiksē braucēju, kurš pārsniedz ātrumu par 15 kilometriem stundā, bet pilsētā – par 10 kilometriem stundā. Tas darīts tādēļ, lai nebūtu jāsoda šoferi par apdzīšanas manevriem.

– Tūlīt pēc pirmo fotoradaru ieviešanas izskanēja vairāki viedokļi, ka šīs ierīces šoferus sodīs neobjektīvi. Radars jau nevar novērtēt: varbūt tajā vietā šoferim bija jāpārsniedz ātrums, lai izvairītos no avārijas.

– Nē, es negribētu tam piekrist. Brauciet lēnāk! Nav obligāti priekšā braucošā mašīna jāapdzen vietā, kur to nedrīkst darīt, un jāriskē ar dzīvību. Šeit nekādas atrunas netiek ņemtas vērā.

– Bet ja es vedu sievu uz dzemdību namu?

– Tad sauciet ātro palīdzību, nevis riskējiet ar savu, sievas un bērniņa dzīvību. Cilvēkiem jādomā ar galvu.

– Jaunie fotoradari pieļauj šādu situāciju: es iedodu draugam savu auto, viņš pārsniedz ātrumu, bet sods jāmaksā man. Vai tas ir godīgi?

– Automašīna ir paaugstinātas bīstamības objekts. Auto dēļ daudzi cilvēki iet bojā. Tādēļ auto īpašniekam ir stingri jādomā, kam viņš dod savu mašīnu, kas ir šis cilvēks, kam viņš uztic auto. Mednieks savu bisi taču nedod nevienam. Ir lietas, ko nevienam citam nedrīkst dot. Bet, ja tu šim cilvēkam tik ļoti uzticies, tad esi gatavs maksāt par viņu sodu. Ja šis šoferis brauks reibumā un nemaksās sodu, tas tāpat tiks pieprasīts no mašīnas īpašnieka. Mūsu sodu sistēma un piedziņas mehānisms šobrīd ir viens no progresīvākajiem un efektīvākajiem visā pasaulē. Es nezinu citu valsti, kur galu galā piedzītu 94 procentus uzlikto sodu.

– Kā fotoradari strādā naktī? Vai auto numuru tie spēs nofotografēt arī tumsā?

– Jā, naktī fotoelementam tiek uzlikts īpašs filtrs, un sanāk labas, kvalitatīvas bildes. Vienīgi zibspuldze būs sarkanā krāsā, lai neapžilbinātu autovadītājus.

– Vai nav jocīgi: jūs, no vienas puses, sakāt, ka fotoradari atbrīvo darba rokas, bet, no otras puses, katru fotoradaru apsargā viens darbinieks...

– Bet tas sargs nav Valsts policijas darbinieks. Tas ir līgumstrādnieks, ar viņu ir līgums par ierīču apkalpošanu. Policistu rokas tiešām atbrīvojas. Es neredzu nekādu jēgu, ja blakus fotoradaram sēdētu policists un nekā nedarītu. Turklāt mums visā valstī ir milzīgs policistu trūkums.

,

– Cik Ceļu policijā trūkst darbinieku?

– Daudz, ļoti daudz trūkst. Pārkāpēju ir tik daudz, ka faktiski katrā krustojumā vajadzētu pa policistam. Bet tad mēs pārvēršamies par policejisku valsti, un tas īsti nav mūsu uzdevums. Tāpēc jāmeklē citi varianti. Visur, kur ir iespējams, jāizmanto tehniskie līdzekļi, lai ceļu policisti varētu nodarboties ar krustojumu regulēšanu, palīdzēt cilvēkiem.

– Kādas ir galvenās jūsu rūpes tagad, vasarā? Kas sagādā galvassāpes?

– Ātrums. Tā ir problēma visu gadu, bet īpaši tas novērojams tagad. Kā ir bojāgājušais avārijā, ir auto, liels ātrums un koks. Var teikt, cilvēki nejēdz braukt. Jauniem autovadītājiem trūkst prakses, viņi domā – pedāli grīdā, un viss. Bet viņi nezina, kas notiek, ja strauji bremzē, ja paķer nedaudz granti. Rezultāts ir vai nu koks, vai stabs, vai akmens. Un bojāgājušais. Tā ir problēma. Šobrīd mums ir šādas prioritātes – alkohols, agresīva braukšana, ātruma pārsniegšana, gājēji.

– No malas šķiet, ka gan ceļu policisti, gan visas jūsu tehniskās ierīces pārsvarā koncentrējas Rīgā un tās apkaimē. Vai pievērsīsieties arī laukiem?

– Tā nu gluži nav, ka tikai Rīgā un tās apkaimē. Inspektoru skaits ir sadalīts vienmērīgi pa visu republiku. Protams, gribētos vairāk darbinieku, bet jāstrādā ar to, kas ir. Ja tiks nopirkti vēl 100 fotoradari, tos izvietos tieši ārpus Rīgas. Radari ir jāliek tādos ceļu posmos, kur katru mēnesi iet bojā cilvēki – uz Liepājas šosejas, Daugavpils šosejas, Baltezera virzienā, uz Bauskas šosejas.

– Kad tad tie 100 fotoradari sāks darbu?

– Grūti spriest. Ja tā nauda man tagad būtu uz galda, es rīt radarus nopirktu, bet parīt uzstādītu. Būtu vēl jāizdomā, vai mēs pērkam radarus savā īpašumā, vai arī īrējam no uzņēmējiem. Šobrīd iepirkumu mehānisms ir diezgan smagnējs un grūts, tādēļ konkrētus laikus es nevaru pateikt. Iespējams, mēs šogad varētu pieņemt lēmumu, bet nākamgad radarus iegādāties. Bet, vai tas tā būs, es nezinu.

– Jūs sakāt, ka ātrums ir liela problēma... Ja pabrauc pa šosejām, var redzēt, ka tikpat kā neviens neievēro tos 90 kilometrus stundā...

– Tieši tā. Tur jau ir tā lieta. No kopējā sodīto autovadītāju skaita liela daļa ir pārsnieguši ātrumu – vairāk nekā 30 procenti. Šobrīd mēs esam izsmēluši Administratīvo pārkāpumu kodeksa resursus, un vairs tikpat kā nav, kur pacelt sodu. Ja sods būtu 1000, 2000 vai 3000 latu, tad varbūt kaut kas mainītos.

– Kad Mareks Segliņš vēl nebija jūsu galvenais priekšnieks, viņš izteicās, ka būtu jāpaaugstina maksimālais braukšanas ātrums ārpus pilsētām. Vai tagad to varētu darīt?

– Segliņa kungs toreiz nedaudz tika pārprasts. Ir vietas, kur arī tagad atļautais braukšanas ātrums ir lielāks, piemēram, Jūrmalas šoseja vasarā. Kad mums būs automaģistrāles, tad arī varēs lemt par lielāku ātrumu. Priekš tam ir inženieri un ceļu būves speciālisti, kuri izvērtēs, vai kādā konkrētā ceļa posmā var braukt ātrāk. Es pats uzskatu, ka atļauto braukšanas ātrumu nekur nedrīkst paaugstināt. Pētījumi liecina, ka šādā gadījumā būtiski augs autoavārijā bojāgājušo skaits. Interesanti gan, bet tas pats notiks arī tad, ja mēs atļauto ātrumu samazināsim vairāk nekā par 20 kilometriem stundā. Tādēļ ir jābrauc plūsmā – ja ir 90, tad arī jābrauc ar 90.

– Bet varbūt fotoradariem būtu jāfotografē arī tie, kuri pa šoseju velkas ar 60 kilometriem stundā?

– Tādas opcijas šīm ierīcēm diemžēl nav. Fotoradari var nofiksēt tikai tos, kuri brauc pārāk ātri. Un nav arī īsti par ko šos lēnos braucējus sodīt. Pērn dažus braucējus, kuri par Jūrmalas šosejas kreiso joslu vilkās uz 30, sodījām «par agresīvu braukšanu».

– Vai ceļu stāvoklis joprojām ir par pamatu avārijām Latvijā?

– Protams. Bet ceļu būve attīstās tādos tempos, kā vēl nekad līdz šim. Es domāju, ka pēc desmit gadiem mums būs ļoti labi ceļi. Ar visu to, ka mums ir sliktākas šosejas, mēs satiksmes drošības ziņā esam izgriezuši kņopes Lietuvai un Igaunijai. Tas tātad ir noticis, pateicoties mūsu aktīvajam darbam. Ja mēs vēl sakārtosim ceļus, tad vispār būs kolosāli!

– Drīz sāksies jaunais mācību gads. Vai atkal būs jaunas satiksmes drošības kampaņas?

– Jā, protams. Ceļu satiksmes drošības direkcija jau kaut ko plāno. Arī mēs dežurēsim pie skolām, iesim ar bērniem rotaļās un mācīsim satiksmes noteikumus. Rezultāti visām šīm akcijām ir redzami, un par to ir vislielākais gandarījums. Kaut vai tāds piemērs: bērnudārzā bērni spēlējas – no klucīšiem uztaisa automašīnas, ieliek mašīnās savus rotaļu lācīšus. Ir viena nianse – bērni lācīšus ar šņorītēm piesien pie klucīša klāt. Uztaisa tādas kā drošības jostas. Bērnudārza audzinātāja man teica, ka nekad iepriekš nekas tāds nav bijis. Visas šīs aktīvās kampaņas sākām pirms desmit gadiem, tātad pēc kādiem pieciem gadiem tie būs jaunieši, kas saņems autovadītāja apliecību. Jūs redzēsiet – viņiem būs pavisam cita attieksme pret satiksmes drošību.

– Jūs klausoties, rodas iespaids, ka darbs Ceļu policijā jums nav apnicis.

– Darbs ir interesants, nepavisam ne garlaicīgs. Vēl vairāk varētu izdarīt, ja tas valsts mehānisms nebūtu tik lēns. Likumdošana, iepirkumi – tas viss ir ļoti grūti un lēni. Es jau sešus mēnešus cīnos ar alkometru iepirkumu. Es saprotu – kārtībai ir jābūt, bet finālā ciešam mēs visi, jo konkursus apstrīd un pārsūdz, bet iepirkums aizkavējas. Ja to mehānismu iekšējās drošības jomā padarītu vienkāršāku, būtu labi. Satiksmes drošība ir un paliek mūsu iekšējā drošība.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu