Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9848218t1h55b2.jpg)
Ja esam ģimene, tad allaž un visā būsim kopā. Tāds parasts teiciens, bet cilvēks samulst: es savu otru pusīti ļoti mīlu, tomēr reizēm ļoti vēlos palikt vienatnē ar sevi, ļauties vaļaspriekam, kur neprasās pēc otra…
Kā rast līdzsvaru, kas ļautu saglabāt sevi un vienlaikus būt pietiekami labam pārī?
Pārprasta formula
«Viņa mani noved līdz ārprātam ar to savu kopābūšanu!» Tas bija pateikts gandrīz čukstus, bet izskanēja kā kliedziens, pa visu maršruta taksometra salonu. Pusmūža vīrietis turpināja klāstīt blakussēdētājam, ka sieva grib, lai viņi visu laiku ir kopā, staigā pa veikaliem, lai iet tik uz teātri, uz kino, nemitīgi sarunājas... Nav laika pat elpu atvilkt.
Vai ģimene nenozīmē, ka abi ir kopā un vienoti? «Divi ļoti cieši kopā, taču ne jau — divi vienā. Jebkurās attiecībās ir svarīgi, lai es kā personība neizkustu. Saglabātu savu personisko telpu,» teic psihoterapeite Tija Vanaga, piebilstot — ja esi gatavs respektēt partneri kā personību, tad ļauj viņam paturēt brīvību. «Nu, nevar būt ģimene kā viens vesels 24 stundas diennaktī!»
Vai tad tas nav skaisti? Tija Vanaga pasmaida un teic: skaisti tas ir iemīlēšanās periodā. Kad abi sajukuši prātā, kad viens bez otra nevar ne elpot, ne dzīvot. Taču iemīlēšanās pāriet, rozā brilles nokrīt, un ir svarīgi spēt saglabāt cieņu pret otru.
«Ja jau mīlam, ja esam sagājuši kopā, tad mums ir pietiekami daudz kā kopīga. Taču ir atsevišķais, un to der respektēt. Dzīve ir strauja, brīžam haotiska, visādiem notikumiem un jūtām pārpilna. Ir jādod sev iespēja nomierināties, uzkrāt enerģiju — tieši šim nolūkam nepieciešams personiskais laiks un telpa.»
Katram der kas savs — puiši brauc just līdzi sportistiem, dāmas bariņā dodas uz klubu vai atstāj bērnus vīriem un aizceļo uz ārzemēm. Svarīgi ar savu otru pusīti izrunāties — ja eju uz klubu, tas taču nenozīmē, ka tevi nemīlu vai krāpju. Nedodos meklēt citu vīrieti, bet vienkārši iztrakoties, izrauties no ikdienas.
Gardā vienatnes deva
Vīrs ik pa laikam atsakās doties ciemos pie draugiem, grib palikt mājās viens. Sieva vēlas brīvu vakaru sev, brauc uz jūru un divas stundas staigā gar krastu. Dzirdēju stāstu par juristi, kuplas saimes māmiņu, kura atvaļinājuma laikā remontē svešus dzīvokļus. Kasa nost veco krāsu, špaktelē, līmē tapetes, strādā smagi... Citi brīnās par trako ideju, bet sieviete saka: esmu laimīga, jo tajā laikā varu būt viena un savās domās.
Diemžēl daudzi vairs nemāk palikt paši ar sevi klusumā, vieni ar savām domām. Visu laiku runā pa mobilo telefonu, mašīnā ieslēdz radio, klausās austiņās mūziku, tikko pārkāpj mājas slieksni, ķeras pie televizora pults. Taču mirkļi, kad esi viens, ir ļoti nepieciešami. Lai arī esam sociālas būtnes, nemitīgi socializēties nav iespējams, tas prasa atdevi un spēku patēriņu. Personiskā telpa nozīmē iespēju būt ar sevi un šādi justies labi. Tā atjaunojam enerģijas rezerves, kuras tērējam mijiedarbībā ar citiem.
Psihoterapeite Laura Meistere akcentē — katram ir sava vienatnes norma. Kādam ir vēlme ļoti daudz būt vienam, citam tas nav tik izteikti. «Grūti varētu būt tad, ja pārim prasības ir krasi atšķirīgas. Vienam visu laiku gribas būt kopā, bet otram ir vajadzība pēc lielas personiskās telpas, biežas vienatnes. Tad būs diezgan daudz ko pārrunāt un sarunāt, rast kompromisu, lai apmierināti būtu abi. Jāizdomā, kā vienoties, citādi nerims strīdi un pārmetumi.»
Vienatne jau nenozīmē, ka otru atstumju, nemīlu, necienu — šis laiks man nepieciešams, lai sakārtotu domas, atgūtu enerģiju. Katrs atrod savu veidu, kā izolēties. Kāds iegrimst vannas putās un bauda tīkamu mūziku, cits klīst mežā, klausās, kā šalc koki un pil lāses, kāds cits makšķerē, lasa grāmatu, kārto vecas fotogrāfijas...
«Es teiktu, ka runa ir tikai par līdzsvaru. Ja, laulībā dzīvojot, gribas būt vienam 20 stundas diennaktī, tad gan kaut kas sagājis aplam,» uzskata Tija Vanaga.
Psihoterapeites uzsver, ka nepieciešamība pēc ilgstošas vai biežas vienatnes var rasties arī tad, ja pāra attiecībās izveidojusies plaisa. Ja pazīstam savu partneri, zināsim, vai vienatnes deva ir tāda pati, kā senāk, vai liela vajadzība pēc tās uzradusies pēdējā laikā. Tas var liecināt par krīzi, par citu attiecību esamību.
Arī bērnam nepieciešams būt vienam, taču vecāki to bieži nesaprot, uzskatot, ka atvasei allaž jāpriecājas būt kopā ar mammu un tēti. Viņi dusmojas, ja mazais piepeši saka: tagad, lūdzu, nenāciet manā istabā. Pusaudzis rīkojas vēl tiešāk — piekarina pie savas istabas durvīm zīmi ar ķieģeli... Bērns pat stundas mēdz nobastot, lai tikai izjustu, kā ir pabūt mājās pavisam vienam.
Ja kopā dzīvo vairākas paaudzes, der aizdomāties, vai vecmāmiņai un vectētiņam dota pietiekami brīva iespēja palikt vienam. Reizēm omītēm nekad nav miera, visu laiku jāpieskata mazbērni, jārosās pa virtuvi. Un jaunie ir šokēti, kad ome pēkšņi paziņo — es ar draudzenēm dodos uz Prāgu!
_ _ _
Žurnāla konsultante Tija Vanaga, psihoterapeite
Žurnāla konsultante Laura Meistere, psihoterapeite