Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9848236t1h9f98.jpg)
Kā rast līdzsvaru, kas ļautu saglabāt sevi un vienlaikus būt pietiekami labam pārī? Varbūt jums būs vieglāk to izdarīt, ja iepazīsieties ar šo pāru pieredzi.
Satikšanās prieks
Zane Kviļūna (26) un Mārtiņš Avots (26).
Mārtiņš, celtniecības aprīkojuma firmas mārketinga menedžeris, ar nekustamo īpašumu firmas reklāmas projektu vadītāju Zani iepazinās pirms septiņiem gadiem, kļuva par ļoti labiem draugiem. Nu jau pusotru gadu dzīvo kopā, šovasar piedzima meitiņa Agate. Abi nopietni prāto par laulībām.
Zane:
— Mans uzskats ir īss un konkrēts: jādod otram brīvība, jo, esot kopā visu laiku, mazāks kļūs satikšanās prieks — nepaspēj noilgoties.
Mārtiņa hobijs ir rallijs, ar aizrautību jūt līdzi sacīkstēm. Man tas ir vienaldzīgi, viņš saprot un nespiež, lai braucu līdzi. Man savukārt patīk ceļot, un es dodos — pagājušā ziemā ar draudzeni bijām Kubā. Pastāv tāds stereotips, ka ģimene vienmēr un visur ir kopā. Mums reizēm pat aizrāda, ja kaut kur ejam atsevišķi. Bet mums viss ir brīvi. Es uzticos viņam, ja tā nebūtu, droši vien nelaistu nekur. Un ceru, ka Mārtiņš to novērtē un neizmanto ļaunprātīgi.
Mārtiņš:
— Ej un dari, ko gribi, tikai rēķinies ar otru. Ja vēlos kaut kur doties, Zane respektē un ļauj man to darīt. Ja nelaistu, diez vai samierinātos. Tāpēc arī pats viņu nebremzēju. Varbūt Zanei gribētos, lai neesmu tik drošs par viņu, vairāk pakaļ skrienu?!
Esmu īpašs gadījums, man patīk bieži palikt vienam. Tā arī atpūšos. Nav jau tā, ka pārrodos mājās un saku — tagad liec man mieru. Vienatni varu izbaudīt, kaut vai braucot mašīnā no darba uz mājām, no Ogres un atpakaļ. Kad mani kaut kas sakaitina, uznāk cemme, es distancējos, lai neizgāztu dusmas uz Zani. Otrs jau nav vainīgs, ka tev slikts garastāvoklis.
Man patīk makšķerēt. Viņai garšo zivis. Tātad — viss kārtībā. Ko mēs darām kopā? Mēs dzīvojam kopā!
Brīvdomības demokrāti
Edgars (71) un Dzidra (72) Račevski.
Diriģents un mūziķe. Saskanīgā laulībā dzīvo jau 46 gadus, izlolojuši dēlu un meitu, palīdz jaunajiem mazbērnu audzināšanā. Vaicāti par ilgas sadzīvošanas noslēpumu, atjoko — mums palīdz brīvdomības demokrātija. Neatceras tādu reizi, kad viens otram būtu pārmetuši prombūtni.
Edgars:
— Mēs bieži esam bijuši šķirti darba dēļ. Tādēļ allaž esam priecīgi, kad iznāk būt kopā. Kad strādāju filharmonijā, mēnešiem ilgi atrados izbraukumos. Kad man gadījās brīvs, viņai, izrādās, paredzētas viesizrādes ar Dailes teātri — sieva spēlēja čellu teātra orķestrī. Ko es darīju? Vizinājos līdzi. Kamēr viņi mēģināja, es makšķerēju. Man patīk arī medībās doties.
Savukārt Dzidras aizrautība ir aušana, jau vairāk nekā 20 gadus viņa darbojas Tautas lietišķās mākslas studijā «Rīdze».
37 gadus vadīju vīru kori «Gaudeamus», Dzidra man vienmēr bija līdzās koncertos, braucienos. Kora puiši viņu pieņēma, pat uzskatīja, ka viņa ir galvenāka nekā es.
Pēdējos gados mums laba sakritība sanākusi — viņa ir pūce, es cīrulis. Es ceļos piecos vai sešos un varu pabūt viens ar savām domām.
Dzidra:
— Neatceros, ka man būtu īpaši grūti, kad vīrs bija prom no mājām. Man nekad nebija uztraukuma — palikšu viena, ko darīšu... Mācījos, strādāju orķestrī, pasniedzu čella spēli Dārziņa mūzikas skolā. Dzīve vienmēr bijusi ar darbu, ar mājām, ar bērniem piepildīta.
Nekad nav bijis tā: Edgars grib kaut kur iet, bet es nelaižu. Esmu devusies viņam līdzi makšķerēt, pat zivi noķēru! Mums ģimenē ir absolūta brīvība, nekad nav bijusi modē kontrolēšana. Laikam tā ir drošība par otru.
Tomēr brīvība nenozīmē, ka ir vienalga, ko otrs dara. Reiz es naktī nebiju mājās. Kur biji, viņš uztraucās. Es pagrabiņā audu, visu nakti sēdēju stellēs. Edgars gan smējās, ka tas ir mans alibi.
Viņš gan dara tā — kuru meiteni satiek, to bučo. Arī pie tā es esmu pieradusi! (Smejas.)