Vakar intereses pēc mēģināju saskaitīt visas tās šausmas, kas — kura ātrāk, kura nedaudz vēlāk — no nākamās pirmdienas sāksies, ja Latvijas pilsoņiem ienāks prātā nobalsot par Satversmes grozījumiem, kas tautas daļai ļauj atlaist Saeimu.
Desmit iemesli neiet uz referendumu. Un vēl kāds sīkums
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc pāris stundu uzcītīgas lasīšanas man gan visi šie godmaņi, daudzes, muižnieces, kurmīši, gundarbērziņi, zīles, jaundžeikari, dobeļi un viņiem līdzīgie ar savām valstiskajām bažām sajuka vienā pamatīgā putrā. Un nav brīnums — neraugoties uz pašreizējo attālumu no valstisko labumu poda, argumentus un prognozes viņi izteica apbrīnojami vienādus.
Un tātad — šie briesmīgie grozījumi:
1) mazinās Latvijas konstitūcijā braši iedibināto politisko līdzsvaru un izdarīs pamatīgu deformāciju, sagraujot mūsu daudzcietušajā valstī demokrātijas pamatus,
2) padarīs valdību un parlamentu rīcībnespējīgus un nevarīgus svarīgu sociālu lēmumu pieņemšanā,
3) sola permanentu dzīvošanu priekšvēlēšanu kampaņas gaisotnē un varas paralīzi, Saeimas atlaišanu padarot par sportu,
4) panāks, ka pavisam neliels skaits pilsoņu, kurus nevar saukt par «tautu» kopumā, izlems, ka ik pēc neliela brītiņa parlaments ir atlaižams,
5) parāda to organizētāju vēlmi nokļūt pie varas ar jebkādiem līdzekļiem, jo ar Sorosa naudu nepietiek,
6) ļaus panākt krievu valodas kā valsts valodas apstiprināšanu Latvijā un nodrošināt premjera krēslu Nilam Ušakovam,
7) apliecinās, ka to un paša referenduma atbalstītāji iestājas pret to Latvijas valsti, kāda tā nodibināta 1918. gadā,
8) pierādīs arī to, ka latvieši ir nevis civilizētā un saprātīgā, bet gan nesaprātīgā un īkšķi sūkājošā tauta,
9) ir viens bezkaunīgs, īpaši cinisks un nelietīgs dvakojošs populisms, kura sakarā pat nedrīkstētu piesaukt Latvijas vārdu,
10) un vispār — jūsu problēmas ir tikai kredīta procenti un inflācija, bet to, kas notiek ar valsti, — to visu sakārtos «veiksmīgie latvieši», tipa, Lembergs un Šķēle.
Nu, tā apmēram — desmit svarīgi iemesli, kuru dēļ prātīgāk ne tikai nebalsot par dēmoniskajiem grozījumiem, bet pat ievērot pārsimt metru karantīnas zonu ap dvakojošā populisma midzeņiem — balsošanas iecirkņiem. Un lai nu tā būtu.
Taču ir viens sīkums, kas man šķiet gana būtisks, lai uz to norādītu. Un proti — es neatminos citu reizi, kad visa šī varza kādā citā jautājumā būtu bijusi tik apbrīnojami vienota savās domās, viedokļos, argumentos un to izteikšanas skaļumā un spalgumā.
Nekādi budžeti, pilsonības jautājumi, reformas, valdību vai koalīciju veidošanas nekad nav likuši šiem un viņiem līdzīgajiem kungiem pret kaut ko iestāties tik griezīgi un kviecīgi. Bet tagad — skaļi, aizgūtnēm, nebijuši vienoti un entuziasma pārpilni.
Ko tas nozīmē? Varam, protams, pieļaut, ka Šķēles, Lemberga un Co. kabatas vaukšķiem pēkšņi uznākusi baile par demokrātijas likteņiem daudzcietušajā latvju zemē un tikpat pēkšņi piemeklējusi vēsturiskā apziņa par 1918. gada Latvijas valsts pirmsākumu svētumu. Un, ja kādam vieglāk domāt tā, tad — laipni lūgti.
Bet, manuprāt, — kungi vienkārši ir pārbijušies. Pa īstam. Līdz iekšām. Tā, ka sistēmas un personiskās ādas saglabāšanas vārdā ir gatavi gandrīz uz jebko. Jo reizi četros gados paapčakarēt cilvēkus ar dažādu stendzenieku un Co. palīdzību viņi ir iemanījušies gluži labi. Bet te, redziet, kaut kas daudz nepatīkamāks draud — nepieciešamība paskaidrot «dumjajai tautai» katru savu «valstiski nepieciešamo» lēmumu. Sasodīts, kāda ledaina roka pie pau...iem!
Man nez kāpēc šķiet, ka tas vien jau nav slikti — turklāt ar uzvijām atsver nosauktos desmit neapmeklēšanas un nebalsošanas supervalstiskos iemeslus. Tad jau pirmdien redzēsim, vai šim jau tāpat neapšaubāmi patīkamajam faktam būs arī kāds turpinājums.