Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9851383t1hf0fd.jpg)
Mūžīgais jautājums — kāpēc mēs krāpjam savus mīļotos (-tās) — izrādās skaidrojams pat ar gēnu īpatnībām. Lūk, uz ko visu tik nevar novelt vainu!
Zinātnieki Londonā esot izpētījuši, ka neuzticība var būt arī iedzimta jeb pārmantota. Ja viena no dvīņu māsām ir ar pieredzi krāpšanā, 55% gadījumu arī otra māsa sāks veidot šādas attiecības. Zinātnieki, protams, atzīst, ka gēni nav vienīgais iemesls neuzticībai, liela loma ir arī sociālajam faktoram.
Ko jūs vainojat savos vai sava partnera sānsoļos?
Mans draugs apgalvo, ka cilvēkiem vienkārši reizēm esot nepieciešams nomainīt «sejas». Bet draudzene Ilze iebilst, ka «sejām» šajā pasākumā nav liela loma, jo sekss ir un paliek tikai sekss — vai ar savu partneri vai citu.
Galvenais «āķis» slēpjas emocionālajā pārdzīvojumā. Kādam pietrūkst uzmanības apliecinājumu, kāds cits meklē ko interesantu un jaunu.
«Tas, vai cilvēks krāpj savu partneri vai ne, noteikti ir atkarīgs no rakstura īpašībām. Ja cilvēkam pirmajā vietā ir stabilitāte, nez vai viņš pakļausies riskam to zaudēt, jo dažreiz arī sienām ir ausis. Un, lai kaut ko (attiecības!) noorganizētu, tomēr nepieciešama apņēmība, tur jāiegulda gan laiks, gan darbs,» uzskata Ilze.
«Protams, dažreiz tas vienkārši notiek. Un visbiežāk tā gadās starp cilvēkiem, kas jau iepriekš bijuši pazīstami un jutuši savstarpējas simpātijas, piemēram, kolēģi vai kaimiņi. Jautājums: vai tā tiešām tikai GADĀS, vai tā jau kļūst par sistēmu.»
Nevienam negribas vainot pašam sevi. Vispieņemtākā tendence: ja kāds no partneriem vēl (vai vairs) nesniedz otram vajadzīgo, tas tūdaļ tiek meklēts ārpus attiecībām jeb citās attiecībās. Arī to var uzskatīt par rakstura īpatnību: ja cilvēkam vienmēr nepieciešamas pārmaiņas, viņš iestidzis apnikumā, daudz ērtāk ir meklēt kaut ko jaunu, nevis piestrādāt pie vecā.
Vēl viens variants ir skaidrojams ar vecumu: tā sakot, katram savs laiks. Cits nopietnām attiecībām ir gatavs ātrāk, cits — iespējams, nekad. Un te nu mēs atkal atgriežamies pie rakstura īpašībām…
Iespējams, tieši šo īpašību dēļ cilvēki ir gatavi stresam un enerģijas patēriņam, kas viņu noteikti piemeklēs, saglabājot esošās attiecības un vienlaikus ļaujoties jaunām: meli, meli un atkal meli… Ja šo pašu enerģiju ieguldītu esošo attiecību uzlabošanā, iespējams, rezultāts būtu daudz vērtīgāks. Bet tam taču ir vajadzīga liela apņemšanās!
Diemžēl sava partnera sānsoļu «sagremošana» ir pats sāpīgākais process, kam citas problēmas blakus šķiet niecīgas. Un nez vai mēs būsim ar mieru tā viegli un vienkārši par grēkāzi atzīt mīļotā cilvēka gēnus, rakstura īpatnības, apstākļu sakritību, Ziemassvētku vīnu vai Jāņu alu…
Un kas gan spēj mainīt rakstura īpatnības? Varbūt mīla, ja tāda starp jums vēl ir…