Nevaru pārstāt domāt par lietām, ko vakar iesākām pārspriest. No sērijas «Vīrieši mūsu mūžā un mēs — viņu».
Vīrieši mūsu mūžā. (2 draudzeņu elektroniska sarakste)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Manuprāt, visi vīrieši iedalāmi 2 kategorijās:
1. potenciālie vīri;
2 . potenciālie mīļākie. Un to pēdējo kategoriju varētu iedalīt vēl 2 apakšgrupās:
2.1. — tāds, kas derētu par vīru (bet man jau viens ir);
2.2. — tāds, kurš der TIKAI par mīļāko.
Varbūt tu man oponēsi, ka bez tiem pēdējiem var iztikt. Un tā jau arī ir, tikai, sašaurinot savu interešu loku līdz 2.1. punktam, mēs riskējam nepiedzīvot daudz skaistu un adrenalīna pilnu mazās laimes mirkļu.
Zini, kas man tikko ienāca prātā? Mīļākais taču var būt arī garīgā plāksnē vai kā lai to tā smuki nosauc... Nu, tu saproti, bez seksa, vispār bez fiziskām intimitātēm (vai arī tik mazās devās, ka būtu jābūt mazliet neirotiskam, lai kaut ko tādu pamanītu). Un tas ir pat iespaidīgāk!
Bet ir vīrieši, kurus teorētiski var pieradināt (un varbūt kāds jau to ir darījis), taču situācijas kontekstā tas nav izdarāms vai arī trūkst pārliecības, ka mērķis attaisno līdzekļus. Bet, kamēr es neesmu iztērējusi nekādus līdzekļus (ja neskaita lērumu nopirktas lētas dekoratīvās kosmētikas, kuras efekts ir redzams uzreiz; man vienmēr ir dilemma — pirkt labu un maz vai lētu un daudz...), mans mērķis mirdz ļoti cēli.
Un ir tik daudz situāciju, ko nevar noorganizēt vai prognozēt, kuras piespēlē liktenis vai kuras notiek pašas par sevi. Un tad tu spēlē to spēlīti un jūties kā septītajās debesīs no apziņas, ka nezini, vai vinnēsi. Un nezini pat, vai vispār gribi vinnēt. Varbūt sievišķīgi padoties? Jo mīlestības karā taču vinnējot tas, kurš padodas... Ja tu gribi ar kādu cilvēku lidināties mākoņos, tu nevari vienlaikus gribēt viņu iespundēt būrī.
Stāsta morāle? Dod, Dievs, spēju atšķirt 1. no 2. un 2.1. no 2.2.!
Lapsa no «Mazā Prinča» man teiktu, ka es esmu atbildīga par tiem, kurus pieradinu. Bet vai es vispār gribu būt atbildīga? Man šķiet, ka šādās netveramās attiecībās visjaukākais ir tieši tas, ka tevi nesaista nekāda atbildība. Viss, kas tevi pievelk pie kāda cilvēka, ir tīra ķīmija (kurai nav formulas). Ir tik daudz man tuvu cilvēku, kas jau ir pieradināti. Par tiem es vienmēr jutīšu atbildību. Bet es gribu mēģināt izbaudīt arī putna lidojumu!
Ellija
Sveika, draudzene!
Te raksta kāda, kuru tu jau esi pieradinājusi...
Tu jau visu esi pateikusi, un es domāju tāpat. Ja nu vienīgi varētu vēl papildināt ar vienu punktu:
3. vīrieši — nesasniedzamas, bet interesantas dvēseles.
3.1 — izfantazētie un iekārojamie, (kā Regnārs Kaupers vai Džonijs Deps, tas nu pēc gaumes;
3.2 — izfantazētie un neiekārojamie, (Hamlets u.tml.)
3.3. — reālie neiekārojamie, (dīvaini mākslinieki, ar kuriem varbūt jūti kādas kopīgas stīgas, bet citādi viņi tevi nesaista, jā, arī draugi geji).
4. Pilnīgi lohi, par kuriem tu nesaproti, kā vispār kāda ir ar mieru ar viņiem pīties, un labākais, ko pret tādiem vari just, ir žēlums. (No zināmām personībām es varētu teikt — Hitlers, Bin Ladens.)
Vai piekrīti man?
Tava Eva
---------------