Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9852401t1h5dae.jpg)
15 gadus risinājusies skaudra cīņa par īpašumtiesībām uz Lāčplēša ielas 7. namu.
Kā jau parasti līdzīgos gadījumos, pa vidu atradušies arī nabaga īrnieki, kuriem dzīve no šādas tiesāšanās un pat rupjām nelikumībām nav bijusi rozēm kaisīta. Namīpašnieki, kas pārkāpj īrnieku tiesības, nav nekāds jaunums, toties notikumi ap Lāčplēša ielu 7 pārspēj pat savulaik bēdīgi slavenā Ginta Grosfogela skandālus. Proti, ilgus gadus nama īpašnieki nevarēja tajā ieiet, jo ēku bija okupējis ar šaujamieročiem bruņots grupējums. Tas uzdevās par «īstenajiem valdītājiem» un terorizēja īrniekus, nelaižot dzīvokļos, kā arī centās no viņiem izspiest īres maksu.
Cenšas apkrāpt īpašnieci
Lāčplēša ielas 7. nama vērtību eksperti lēš ap 5 000 000 eiro. Denacionalizācijas dokumenti liecina: ēka pirms kara piederējusi uzņēmēju Zalcmaņu ģimenei, kuras mantiniece Pārsla Blūmentāle gandrīz visu mūžu dzīvojusi un strādājusi Amerikā (patlaban viņa mitinās veco ļaužu pansionātā Ņujorkas štatā). Latvijas neatkarības sākumā, 1991. gadā, kad parādījās iespēja atgūt dzimtas īpašumus, Blūmentāles kundze mēģinājusi to darīt, uzticot pašas dibinātai firmai Latvijā — SIA «Pārslas holdinga sabiedrība». Pārņemšanas darbus uzņēmies vadīt attāls radinieks, ekscentriskais ārzemju latvietis, vēlākais Saeimas deputāts — Gundars Valdmanis. Viņš tolaik veiksmīgi apzinājis mantojumu un ievadījis arī juridisko procesu.
Tajā brīdī par mantinieci padzirdējuši daži izmanīgi ļautiņi no Latvijas — kāds Vadims Makarenko ar saviem sabiedrotajiem. Jāatgādina, ka 90. gadu sākumā Makarenko bija iejaukts «Reko» bankas maksātnespējas procesā un iesaistījies arī vairākās finanšu piramīdu shēmās. Viņš aizbraucis pie Pārslas Blūmentāles un mēģinājis pierunāt, lai uztic īpašumu atgūšanas tiesības. Blūmentāles kundze pieklājīgi noraidījusi šo iespēju, jo labi sapratusi, kas piesakās palīgos...
Kad šis plāns izgāzās, V. Makarenko mēģinājis «iesmērēt» savu sievasmāti Blūmentālei par «pusmāsu». Lai to pierādītu, pēkšņi parādījusies pat dīvaina dzimšanas apliecība. No dokumenta izrietējis, ka Pārslas «pusmāsa» esot dzimusi Rīgā kara laikā (kad visa Zalcmaņu-Blūmentālu ģimene jau bija emigrējusi uz Stokholmu). Interesanti, ka apliecībā labojumi bija veikti ar lodīšu pildspalvu, kaut arī šādi rakstāmie tika izgudroti tikai gadus desmit pēc kara beigām. Kad nu izrādījās, ka tādējādi mistiskais dokuments neko nedos, blēdība izjuka.
Visbeidzot V. Makarenko atbrauca uz Latviju un, uzrādot neīstas pilnvaras, mēģināja uzdoties par mantojuma atguvēju (radot milzumu problēmu G. Valdmanim). Tikmēr Blūmentāle, kas ir smagi slima (ārstēšanās prasa lielus izdevumus) un kam Amerikas pensija nav īpaši liela, daudzus gadus nevarēja saņemt papildu līdzekļus pati no sava īpašuma.
Ignorē tiesas spriedumu
Pienāca 2005. gads. Kādā dienā pēkšņi nomira G. Valdmanis. Bēru dienā, kamēr piederīgie bija kapos, ar bruņotu vīru palīdzību nams Lāčplēša ielā 7 tika brutāli okupēts. Valdmaņa dēli nevēlējās turpināt tēva iesākto cīņu par īpašuma atgūšanu, tāpēc to turpināja Rīgas uzņēmējs Ainārs Reinvalds, kam jau bija pieredze šādu bezcerīgu īpašumu atpirkšanā. Reinvalds no P. Blūmentāles atpirka namu, samaksājot sirmgalvei par to avansā. Eksistēja tikai viens noteikums: viņam pašam jāizdzen nelikumīgie sagrābēji no nama.
Vairāku gadu laikā tiesa sprieda, ka īpašums pieder A. Reinvaldam (kurš sen jau pārskaitījis naudu Pārslas kundzei). Tad arī Augstākās tiesas Senāts konstatēja acīmredzamo faktu: V. Makarenko, viņa sievasmātei un citām personām nav pilnīgi nekādas saistības ar mantojumu vai «Pārslas holdinga sabiedrību». Tā kā Augstākās tiesas Senāta spriedums nav pārsūdzams, Reinvalds pabeidza namu ierakstīt zemesgrāmatā un mēģināja ieiet savā īpašumā. Izrādījās, arī šis spriedumu nelikās svarīgs, un nama sagrābēji pat nedomāja izvākties no ēkas. Tikai šā gada pavasarī jaunais īpašnieks, klātesot Ekonomikas policijai un patruļdienestam, kā arī SIA «Ave Lat sargs» vīriem, izdzina vainīgos no mājas.
Okupanti tiranizējuši īrniekus
Kamēr risinājās īpašuma strīdi, vistrakākajā situācijā atradās īrnieki. «Vadims Makarenko mājā bija iekārtojis novērošanas kameru tīklu, ielicis apsargus un pats uzdevās par «valdītāju». Tikmēr nabaga īrnieki regulāri netika savos dzīvokļos. Turklāt ēkā ik pa brīdim ielauzās arī «celtnieki», kuri demolēja māju, nogrieza ūdensvadus, ierīkoja nelikumīgu videonovēršanu. Pie durvīm sēdēja bruņots sargs, kurš ņirgādamies mēdza nelaist mājā iedzīvotājus, kad tie pārnāca no darba.
«Kad gribēju iekļūt pats savā īpašumā, dažu minūšu laikā no visām pusēm saradās pārdesmit vīru, kuru vidū vienmēr bija arī pats Makarenko,» stāsta īpašnieks.
Visām ļaundarībām pienāk gals
Tomēr pēc vairāk nekā triju gadu juridiskas cīņas patvaļībām pienācis gals. Ekonomikas policija ierosinājusi jau otro kriminālprocesu pret V. Makarenko (par īpašuma prettiesisku sagrābšanu). Turklāt viņam nekavējoties izvirzīts drošības līdzeklis — aizliegums tuvoties namam. Ironiski, bet Makarenko ieviestā novērošanas kameru sistēma pašlaik darbojas pret viņu pašu — namā dežurējošie «Ave Lat sargs» vīri var redzēt, vai nenotiek mēģinājumi pārkāpt policijas pavēli.
Patlaban tiesā pret V. Makarenko jau tiek izskatītas divas lietas (vienā prokurors paņēmis pārtraukumu, lai pārkvalificētu pēc smagāka panta), bet savu kārtu gaida vēl vismaz trīs citi procesi. Kā papildu drošības līdzeklis mājas «okupantam» piešķirta arī policijas uzraudzība un aizliegums izbraukt no valsts. Par cietušajiem atzīti gan A. Reinvalds, gan «Pārslas holdinga sabiedrība». Spriežot pēc tiesvedību gaitas, iespējams, nākamā gada beigas V. Makarenko jau sagaidīs aiz restēm. Kas attiecas uz īrniekiem, ar Rīgas Domes atbalstu A. Reinvaldam izdevies gandrīz visus izmitināt citos (krietni vien labākos) dzīvokļos.