Šekspīriskas kaislības sandaļu eposā «Kleopatra»

20. gadsimta 40. gadu beigas nāca ar negaidītu novitāti – parādījās televīzija, un jau nākamās desmitgades sākumā kinocilvēki darīja visu, lai noturētu savu skatītāju, kurš par izklaidēm būtu gatavs arī atvērt maciņu. Pateicoties tehnoloģijas attīstībai, pamatīgi uzlabojās skaņas un attēla kvalitāte, taču platekrāns pieprasīja savu – krāšņu šovu, tāpēc arī varēja rasties neskaitāmi vesterni, grandiozi mūzikli, iespaidīgas kara filmas un Bībeles eposi, piemēram, Bens Hurs (1959), Spartaks (1960) un Els Sids (1961), kuru darbība norisinājās antīkās pasaules dekorācijās un kas centās kaut jel kā aizēnot tik pieejamo zilo kastīti, kas patiešām jau bija ieņēmusi altāra vietu ikviena sevi cienoša vidusmēra amerikāņa mājā. Tieši Kleopatra ir spilgtākais šo norišu piemērs – pirms tam vēl neviens nebija uzdrošinājies demonstrēt ko tik grandiozu, krāšņu, dārgu un ilgu –, un arī ideāls piemērs, kā pretnostatīt kokainus dialogus un pārizstieptu scenāriju krāšņajai bildei un tik atbilstīgajai Aleksa Norta komponētajai mūzikai.

Uz nāves sliekšņa

60. gadu sākumā studija 20th Century Fox atradās neapskaužamā situācijā – skatītāji to vainoja Merilinas Monro nāvē, turklāt, parakstījusi līgumu par dalību Kleopatrā, tuvu nāvei atradās arī viena no 20. gadsimta krāšņākajām ikonām Elizabete Teilore (daži preses izdevumi pat pamanījās publicēt viņai veltītu nekrologu, par ko skaistule vien paironizēja, ka tās bijušas visglaimojošākās rindiņas, ko viņa savā dzīvē lasījusi). Vēl vairāk – Teilores nupat uzsāktās attiecības ar Ričardu Bērtonu kļuva tik publiskas, ka vairs nekad viņi nevarēja cerēt iekļauties pelēkajā pūlī; Bērtons, kuram solīja spožu dramatiskā aktiera karjeru, nokļuva komiska āksta tēlā. Savukārt režisors un scenārists Džozefs Mankevičs, kurš bija pazīstams ar respektējamām drāmām un savu eposu veidotāja talantu bija pierādījis ar vēsturisko drāmu Jūlijs Cēzars (1953), gandrīz zaudēja producentu labvēlību turpmākai karjerai, izteikdamies, ka Kleopatra «tika iecerēta avārijas situācijā un uzņemta histērijā»...

Jau kopš 50. gadu beigām 20th Century Fox atradās uz finansu krīzes asmens, tāpēc tika dots rīkojums atrast jau reiz ekranizētu materiālu, kas varētu kļūt par hitu. Izvēle krita par labu Kleopatrai – filmai, ko 1917. gadā uzņēma ar mēmā kino vampu Tedu Bāru galvenajā lomā.

Cīņas par jaunā glābšanas riņķa galvenajām lomām sākās vēl krietni pirms filmēšanas. Elizabete Teilore Kleopatras tēlā bija producenta Voltera Vangera sapnis, kaut arī viņš apzinājās, ka šī aktrise «spēj sagādāt vienīgi klapatas», tāpēc 1959. gadā uz šo lomu kandidēja Bridžita Bardo, Sjūzena Heivorda, Odrija Hepberna un pat Merilina Monro, taču viscerīgāk šī situācija izskatījās Džoanai Kolinsai. Cēzara vaibstus studijas vadība sākotnēji saskatīja vien Lorensa Olivjē sejā, kaut arī Kerijs Grānts un Bērts Lankasters bija droši konkurenti šim izslavētajam Šekspīra daiļrades pazinējam.

Sešas stundas un 44 miljoni

Brīdī, kad lomai tika apstiprināta Elizabete Teilore, par viņas partneriem bija izraudzīti Pīters Finčs un Stīvens Boids, bet režisora krēsls bija paredzēts Holivudas leģendai Rūbenam Mamuljanam. Un tad, kad Teilore tika ievietota slimnīcā – viņa bija tuvu nāvei –, viņa piedāvāja pārstrādāt scenāriju, un uz starta līnijas nonāca Džozefs Mankevičs, kurš arī drīz piekrita šo grandiozo eposu ekranizēt, ja vien galvenās vīriešu lomas tiks uzticētas Reksam Harisonam un Ričardam Bērtonam, kurš tad nu izkonkurēja savu pudeles brāli Pīteru O`Tūlu.

Džozefa Mankeviča oriģinālideja bija radīt divas filmas, katru trīs stundu garumā, sekojot Viljama Šekspīra un Džordža Bernarda Šova uzrakstīto lugu dialogiem: pirmo par Cēzaru un Kleopatru, otru par Marku Antoniju un Kleopatru. Taču visu izšķīra finanses. Kleopatras filmēšana sākās jau 1960. gada septembrī, bet vislielākā aktivitāte uzņemšanas laukumā norisinājās 1962. gada augustā pēc daudzu mēnešu dīkstāves un Elizabetes Teilores ilgās atveseļošanās, kad jau bija pamatīgi pārtērēts budžets (tas krietni pārsniedza sākotnēji atvēlēto divu miljonu atzīmi un nu jau tuvojās 44 miljoniem). No nosacītas pensionēšanās Eiropā tika atsaukts kādreizējais studijas šefs Derils F. Zanuks, cerot, ka viņš varētu būt vienīgais, kas studiju glābtu no droša bankrota, jo tieši Zanuka dzelžainais tvēriens reiz bija radījis ne vienu vien klasikas šedevru un kinodistribūcijas hitu, kā arī pielicis savu roku zvaigžņu veidošanā. Tiesa, ne Elizabetes Teilores, ne Reksa Harisona vārdi kinomīļiem komentārus neprasīja, taču nodrošināties pret nejaušībām nekad nav par skādi... Zanuks arī ķērās pie montāžas un saīsināja safilmēto materiālu, vienu trešdaļu atstājot uz galda. Taču ar pirmo montāžas versiju viņam vēl nebija gana – pēc filmas pirmās demonstrēšanas skatītājiem tā tika saīsināta vēl, līdz gala rezultātā Kleopatra ilga vien 192 minūtes – pusi no Mankeviča iecerētā -, lielāko uzsvaru fokusējot tieši uz Elizabetes Teilores un Ričarda Bērtona varoņiem. Tomēr pašlaik DVD formātā pieejamā filma ir tuvāka Mankeviča ideālam – četras stundas

Tāpat Zanuks bija iniciators tam, ka no filmas reklāmas afišas tiktu izņemts Reksa Harisona vārds. Taču pēc Harisona advokātu un studijas advokātu pārrunām šāda neprātība netika akceptēta.

Desmitgades dizaina piemērs

Endijs Vorhols Kleopatru reiz nodēvēja par 20. gadsimta 60. gadu visnozīmīgāko kinofilmu, ne tikai uzsvērdams brīnišķīgo grima meistaru veikumu, bet arī ģeometriskās formas kostīmos, frizūrās un interjerā, kas šo kinolenti padarot par desmitgades modes un dizaina izcilu piemēru. Taču, protams, ne jau vizuālā bilde ir tas, par ko lielākoties tiek runāts, pieminot Kleopatru, bet gan aizkadra stāsti, kas ātri vien ieguva leģendām apvīta laika posma atblāzmas.

Elizabete Teilore, kuras lomu ir grūti atdalīt no bulvārpreses skribelējumiem, kā Kleopatra ir perfekta: skaista, valdonīga, maiga un stipra. Ar tērpiem Teilore uzstādīja savdabīgu rekordu, filmas gaitā nomainot 65 kostīmus (un 15 parūkas!); katrs kostīms bija speciāli šūts Kleopatras filmēšanai un to kopīgā summa sasniedza 194 800 ASV dolārus (rēķinā iekļauts arī tērps, kura šūdināšanai tika izmantots 24 karātu zelta audums). Bet pavisam kopā filmā izmantoti divdesmit seši tūkstoši kostīmu, astoņi tūkstoši apavu pāru, 150 tūkstoši bultu, un tajā piedalījās tūkstošiem statistu... Pārrēķinot mūsdienu naudas izteiksmē, šī filma ir trešā dārgākā visā kinovēsturē. Un, kā stāsta viena no Holivudas leģendām, kad Elizabetes Teilores toreizējais vīrs Edijs Fišers savai sievai zvanījis un izstāstījis, ka viņai tiek piedāvāta Kleopatras loma, Teilore, kuru pamatoti var uzskatīt par pēdējo kinostudiju sistēmas zvaigzni, atjokojusi: «Protams, es to darīšu, ja vien man maksās miljonu un vēl 10 procentus no ienākumiem!» Un viņa bija pirmā visā kinovēsturē, kura prasīto arī saņēma.

Daudz slavas, maz Oskaru

bieži vien tiek piesaukta kā viena no pēdējām kinofilmām, kas pārstāv t.s. «zobenu un sandaļu» eposus – tie popularitāti ieguva jau 50.gadu beigās un vēsturiskā patiesība tajos tika koriģēta atbilstoši

intelekta prasībām. Tāpat

ir viena no leģendām apvītākajām Holivudas filmām, taču vairāk par kino runā nauda un Elizabetes Teilores un Ričarda Bērtona plaši tiražētais romāns, kas bija tikai fons tam, kā Kleopatra savaldzināja «divus lieliskākos Romas kareivjus». (

ir pirmā no deviņām filmām, kur galvenajās lomās ir Teilore un Bērtons; pasaulē viņus dēvē vienkārši par Līzu un Diku.)