Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9853779t1ha702.jpg)
Austrumu dārzu mode laikam ir mūžīga, jo īpaši eiropiešiem un it sevišķi megapolēs. Kā atrast mieru no ikdienas stresa un problēmām? Viens no veidiem, kurš pārbaudīts tūkstošgadēs, ir akmeņdārzs – lieliska apstāšanās vieta gan nogurušam skatienam, gan kņadā un personīgās neveiksmēs izmocītai dvēselei.
Akmens un nedaudz bambusa zaru – bieži ar to pilnīgi pietiek, lai radītu klasiska japāņu dārza gaisotni. Vispār nav noslēpums, ka Japānā ir gan dārzi, kuri veidoti tikai no akmeņiem, bez kaut viena auga. Ir arī tādi, kur galvenā nozīme ir ūdenim. Galvenokārt Japānas austrumos bieži sastopami ainavu dārzi, kuros visa dārza kompozīciju būvē tikai ap ūdenstilpi. Saliņas, tiltiņi, koku grupas, akmens pagodas, laternas un citi austrumu dārza atribūti – tas viss kļūst par papildinājumu filozofijai, ko sevī atnes ūdens spogulis.
Neskatoties uz japāņu dārzu daudzveidību, to visu pamatā ir vēlēšanās atdarināt dabisko. Mākslīgi miniatūrā radītais ūdens plašumu un kalnu ainavu skaistums rada nomierinošu gaisotni. Te viss ir pakļauts kopējai veidotajai sistēmai un izpildīts ar visdziļāko jēgu, kas atzīts iemiesot visu aptverošos dabas spēkus un to dievišķo neiznīcību. Japāņu dārza izteiksmīgais stingums it kā simbolizē laika bezgalīgumu: akmens krāvumi glabā sevī klusējošu varenību, augi uzstājas kā sava veida oponenti un dzīvības nesēji ar to pastāvīgo kustību un atjaunotni.
Savā ilgajā attīstības ceļā Japānas dārzu un parku mākslā ir izveidojušies ne tikai dažādi dārzu tipi, tādi kā akmeņdārzi, sūnudārzi, ūdens un ainavu dārzi. To daudzveidību vēsture ne mazākā mērā sakārtoja gan pēc nozīmes, gan reljefa īpašībām, gan pēc kompozīcijas uzbūves sarežģītības utt. Piļu un tempļu, dārzi tējas ceremonijai un dārzi dzīvojamajai mājai, plakanie un paugurainie – saistīti ar apkārtējās pasaules traktējumu un mēģinājumu dabu attēlot tās neatkārtojamībā. Tas tiek sasniegts dažādos veidos. Daži nelieli dārziņi, kuru laukums ir nedaudz kvadrātmetru, paredzēti tam, lai tos skatītu. Lielākie kalpo nesteidzīgai pastaigai.
Vēsture izveidojās tā, ka mazos dārzus izvietoja pie svētnīcām, klosteriem un dzīvojamajām mājām. Pateicoties Japāņu arhitektūras īpatnībām, tie veidoja vienu veselumu ar iekšējo māksliniecisko noformējumu. Vajadzēja tikai atbīdīt sienas – durvis, un daba pati par sevi ieplūda telpas iekšienē.
Lielie ainavu dārzi Japānā bija cieši saistīti ar arhitektūru, tomēr mazliet citādā veidā. Tie domāti tādēļ, lai baudītu to skatu nevis vienkārši no malas, ne no viena noteikta punkta, piemēram, no mājas terases, bet piedāvā atrasties dārza iekšpusē, kas ļauj sajust to sev apkārt. Saprotami, ka gan lielos, gan mazos japāņu dārzus ziemeļu - rietumu reģiona apstākļos atkārtot burtiski ir diezgan pagrūti. Tomēr pacensties izveidot stūrīti dienvidaustrumu dabai uzdevums ir pa spēkam. Jo īpaši, ja to atļauj laukums.
Ļoti sausa ainava
Neliela telpa, kas piebērta ar baltiem jūras oļiem, uz kuras ir izvietota akmeņu grupa dažādās formās... Tā izskatās akmeņdārzs – viens no tradicionālā japāņu dārza daudzveidībām. Akmeņiem tajā piemīt īpaša plastiska izteiksmība, bet tās proporcijas, formas, tilpumu attiecības, izvietojuma paņēmieni telpā, krāsa un faktūra nosaka kopējo dārza estētiku. Pierasto dārza taciņu vietā šeit puķu dobēm nozīme ir tikai stingrā taisnstūrī izlīdzinātai grantij, akmeņu grupai un atklātām telpām. Akmeņi nosaka kopējo kompozīciju: pauguru augstumu, ūdenstilpju izmērus un aprises, kā arī citu izteiksmes veida izvēli.
Lai kādu izmēru akmeņdārzs būtu, ieiet tajā šī vārda parastajā nozīmē nav iespējams. Šeit nākas tieši apcerēt: tādēļ akmeņdārzs kļūst par lielisku vietu, lai iegrimtu sevī, meditēšanai, mēģināt citādi ieraudzīt apkārtējo pasauli, atbrīvoties no tukšā trokšņa, atsvabināties no visa uzspiestā un pasaulīgā. Japānā uzskata, ka akmeņdārzs ir sava veida līdzeklis atklāt cilvēciskās eksistences spēkus un avotu, kura atbilstoši dzen mācībai ir līdzsvarota, mierīga, atklāta un spējīga skatīties dzīvē uz visu ar nevainojamu pašsavaldīšanos.
Novietošanas brīnums
Protams, līdzīgs «mikrokosmoss» nerodas nejauši un piepeši. Pamatos te ir ielikta akmeņu izvietošanas māksla dārzā jeb sute-isi. Šeit nevar būt nekā nejauša, katrā detaļā ir ietverta dziļa jēga, sava filozofija, savs zemteksts. Akmeņi jāsavāc stingri pēc formas, krāsas, faktūras, kā arī pēc visu šo īpašību atbilstības vispārējam dārza raksturam, tā stilam un atbilstībai citiem ainavas elementiem.
Klasiskajā japāņu dārzā izceļas nedaudzi akmeņu paveidi – zemais stateniskums, plakans un gulošs, un no tiem veido pamata un otršķirīgo grupu. Par kompozīcijas vadošo uzskata galveno izvēlēto akmeni. Parasti pašu lielāko. Ar diviem pēc izmēra mazākiem tas veido sava veida trīskārtējo savienību, kurš simbolizē dievu triādi budistu templī.
Austrumu dārza māksla, kā zināms, saistīta ar budisma ideāliem, tāpēc tā tradīcijas ir kopš neatminamiem laikiem. Nav nejauši, ka lielākā daļa dārzu, kuri bija sen un saglabājušies līdz mūsdienām, atrodas pie klosteriem. Tie, kurus veido mūsdienās, pilnībā atbilst klasiskajiem būves likumiem: akmeņus, kā agrāk, izvieto pa diagonāli, paralēli vai gandrīz paralēli galvenās dārza daļas līnijai. Katras akmeņu grupas kompozīcijas detaļas cenšas izveidot pēc shematiskā dažādmalu trijstūra parauga, kurā katrai malai ir stingri noteikts virziens. Galvenokārt garākajai trijstūra malai vienmēr jābūt vērstai uz mājas priekšpusi. Starp citu, ārpus dziļām zināšanām, bez kurām nevar izteikt īsto simbolisko japāņu dārza jēgu, mākslinieciskā noformētāja meistarība izpaužas arī vēl tur, lai intuitīvi sajustu katra atsevišķa akmens iespējas, atrastu to lielisko saderību grupā, līdz ar to organizētu jaunu plastisku telpu dārzā.
Ko mums maksā dārzu uzbūvēt
Lai izbaudītu akmeņdārzu, pavisam nenozīmē, ka jābrauc uz Japānu. Tam vajag izveidot dārzu tepat savā zemes gabalā, uz terases, sliktākajā gadījumā uz palodzes vai kastē. Un izdarīt to ir pilnīgi iespējams.
Sākumā vajag rūpīgi atlasīt akmeņus kompozīcijai, sašķirojot tos pēc formas un izmēriem. Ainavu mākslinieciskajā noformējumā jāpievērš īpaša uzmanība vēja appūstajiem „ūdens un laika noslīpētajiem” akmeņiem. Ar tādiem dārzs izskatīsies ticami līdzīgs vecajiem japāņu dārziem. Ne mazāka nozīme ir krāsai un akmens faktūrai. Īpaši populāro skaitā – jūras, upes vai ezera olis, granīts, kvarcīts, dažādu sugu slānekļi, serpentinīts un citi. Kas attiecas uz to novietojumu dārzā, tad akmens kompozīcijai izvēlas pašas iespaidīgākās vietas zemes gabalā, kuras lieliski redzamas no dažādiem skatu punktiem. Atgādinot to, ka simbolika un stilizācija paliek austrumu dārza mākslinieciskā noformējuma svarīgākā sastāvdaļa, vajag jau iepriekš pārdomāt, kas, kur un kā būs jūsu dārzā.
Ir ļoti daudz paņēmienu, kā izveidot izteiksmīgu japāņu stila ainavu. Par vienu no visinteresantākajām kompozīcijām var kļūt akmens strautiņš. Tas, protams, simbolizē dzīves upi, kurā gludie un spīdošie akmeņi mākslīgi imitē tekošu ūdeni, bet baltie – krāces un ūdens kritumus. Nosacītai ūdens virsmas attēlošanai noderēs drupaču izskatā drupinātais akmens un vienkārši plakanie lielie oļi. Papildus dekoratīviem elementiem kalpos tiltiņš pār strautiņu, kuru nav grūti uzbūvēt ar akmens flīzēm. Lai sausais avotiņš lieliski atgādinātu izžuvušu kalnu upes gultni, tās platums dažādās vietās jāmaina. Ar visu pārējo avota būvei nevajadzētu radīt īpašas grūtības. Ainavu mākslinieciskās noformēšanas lietpratēji iesaka sagatavot visas gultnes garumā grāvīti, kura dziļums ir 10–20 cm un izklāt dibenu ar lutrasilu (īpašu ainavas audumu), kurš tālāk atbrīvos no nepieciešamības cīnīties ar piesārņojumu. Atliek tikai izklāt dibenu ar smalkiem akmentiņiem, un kompozīcija gatava.
Ne mazāk iespaidīgi izskatīsies arī «salas», kuras pavirši izsvaidītas uz «okeāna» virsmas. Šādai stilizācijai vislabāk noderēs dažāda diametra ledus laikmeta laukakmeņi. Izņemot akmeņus un upes smiltis, var izmantot arī baltā marmora drupačas, kuras ienesīs krāsainu daudzveidību kopējā skatā. Nevajag palaist garām arī tādu japāņu dārzam raksturīgu detaļu kā akmens tiltiņš. To parasti gatavo no atsevišķi novietotiem akmeņiem, kurus pēc tam sakārto nepārtrauktā izlocītā ķēdītē un kuri apbrīnojami cieši iekļaujas un labi izskatās uz ūdens spoguļa fona.
Uzsvaru var likt nevis uz izveidotās akmens grupas, bet, piemēram, uz parastajiem dārza celiņiem, kuri noklāti ar akmeni. It īpaši tāpēc, ka Japānā raksturīga īpašā attieksme pret bruģēšanu, kuru bez pārspīlējuma attiecina uz augstas mākslas sadaļu. Un nav brīnums, jo raksts no akmens, kurš ir izklāts dārzā, nes sevī īpašas nozīmes slodzi. Tā, piemēram, aplis simboliski attēlo debesis, bet kvadrāts – zemi; zīmējums, kurš ir izlikts ar trijstūri, nozīmē ziemu, bet uz dārza celiņa stilizētās puķes – pavasari utt. Par bruģēšanas materiālu ainavu arhitekti iesaka krāsainos oļus un sīkos laukakmeņus. Tomēr izlemt nāksies patstāvīgi, atkarībā no zemes gabala laukuma un finansiālajām iespējām.