Mana priekšā sēž kopts kungs ap gadiem sešdesmit. Mums kopā būs jāpavada daudzas stundas. Mēs viens otru redzam pirmo un, noteikti, pēdējo reizi. Mēs atrodamies vilciena kupejā un mērojam ceļu uz tā saucamām «tuvajām» ārzemēm — uz Viļņu.
Veca apkārtstaiguļa stāsts
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kungs trinas savā vietā, un es nojaušu, ka viņam gribas parunāties. Uzsmaidu par zīmi, ka drīkst sākt sarunu, jo līdzpaņemto sieviešu žurnālu galīgi negribas lasīt.
No sākuma tiek apspriesti laika apstākļi un tas, ka pamazām jau tā kā velk uz rudens pusi. Tad samaināmies ar asprātībām sen nejustu sajūtu sakarā, proti braukšana ar vilcienu. Kā izrādās šis piedzīvojums mums abiem ir sen nebaudīts un tāpēc pārtapis par eksotisku pasākumu. Tad pasmejamies par to, ka vilcienu kupejās raisās visvaļsirdīgākās sarunas.
Tad kādu brīdi klusējam līdz mans ceļabiedrs atkal ierunājas:
«Jūs esat simpātiska sieviete. Ja es būtu jaunāks, noteikti būtu mēģinājis ar jums iepazīties. Es taču agrāk nevienu sievišķi nelaidu garām. Esmu izbijušais ralliju braucējs. Īpaši pēc sacensībām asinis tā kūsāja, ka atgriezos no rallijiem vienmēr vienu nedēļu vēlāk neā vajadzēja. Kas to lai zina, bet uz pasaules laikam ir ne mazums manu bērnu. Krievu sievietes ļoti augstu vērtēja vīriešus no «Pribaltikas».
Man tie ralliji pārsvarā bija pa bijušo PSRS. Kamēr es izklaidējos, tikmēr sieva pacietīgi gaidīja mājās. Vēl līdz šim brīdim nesaprotu, kāpēc viņa mani nepameta. Bet atkal, no otras puses, kāpēc lai skrietu prom, ja es visu ko gādāju viņai, bērniem un mājām. Tad mūsu ģimene tika uzskatīta par turīgu. Visādi deficīti — desas un magnetolas, «Sony» televizors un divas mašīnas...
Bieži vien, atgriežoties mājās pēc kārtējā piedzīvojuma, redzēju, ka sievai saraudātas acis. Es viņai neko nejautāju, viņa man arī nē. Var jau būt, ka viņa man atdarīja ar to pašu. Nezinu. Un negribu zināt.
Man tagad ir 62 gadi. Pa meitām skraidīt es pārstāju pirms gadiem pieciem. Kļuva aizvien grūtāk kaut ko jēdzīgu noķert. Tās vecākās grib precēties. Tās jaunākās grib manu naudu, nevis mani pašu. Tas vīrietis manī jau arī kļuvis krietni kuslāks. Bet mana sieviņa ņem mani pretī kāds esmu. Viss mūžs pavadīts kopā. Bērni izauguši un aizgājuši pasaulē. Man ir savs labi pelnošs bizness. Man tāpat kā senāk jābraukā pa pasauli. Tikai tagad ne jau uz Krieviju vien. Vienmēr ņemu savu sieviņu līdz. Viņa taču senāk tik ilgi mani gaidīja mājās. Es viņai tik daudz esmu darījis pāri.»
Mans ceļa biedrs apklust. Mirkli padomā, tad turpina:
«Es arī tagad būtu ņēmis sievu līdz, bet viņa apslima. Tā sagadījās, ka man iegrozījās darīšanas pie leišiem. Mēs jau pirms laika gribējām ar vilcienu braukt uz Viļņu. Kā jaunībā. Mēs taču iepazināmies Viļņas vilcienā! Nācās braukt vienam. Darīšanas paliek darīšanas.
Nu, lūk, skatos — kupejā ienāk smuka sieviete. Es jau sākumā teicu: būtu jaunāks, būtu «piesitis kanti». Bet tagad es lepojos ar to, ka tā nedaru un man to nevajag. Neņemiet ļaunā, bet nekur nav tik labi kā pie savas sievas sāniem!»
Ļaunā es neņemu. Būtu bijis ko!