Visai lietaino augustu jaunā dziedātāja Elli U pavadījusi Lielbritānijā, kur turpinājās viņas debijas albuma «Pure» studijas ieraksts sadarbībā ar pazīstamo producentu Gariju Stīvensonu un izdevniecību «ZY Records».
<i>Elli U</i> nākotni uztic angļiem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Īsi pēc singla «Like a Disease» atvēršanas svētkiem «POPCORN» aicināja jauno dziedātāju uz sarunu.
Ko tu gaidi no sadarbības ar angļiem?
Ceru, viss izdosies, kā plānots. Es viņiem uzticos. Gajs ir viens no «ZY Records» dibinātājiem. Viņi strādājuši ar pasaules mēroga zvaigznēm un sadarbojas ar lielām ierakstu kompānijām. Mo Bērča ir bijusi fona vokāliste Robertam Plāntam, strādājusi arī ar Boju Džordžu. Bet reperis 10shott, kurš arī dzirdams jaunajā singlā, ir viens no pazīstamākajiem sava žanra pārstāvjiem Anglijā.
Kā jūs viens otru atradāt?
2006. gadā Gajs atbrauca uz Latviju ciemos pie drauga, ieslēdza televizoru, bet tur gluži nejauši rādīja mani. Viņš noskatījies un sacījis draugam: «Derētu ar šo meiteni iepazīties un pastrādāt. Nez vai tas ir iespējams?» Draugs, atbildēja: «Vieglāk par vieglu, viņa ir manas meitas krustmāte.» Tāda, lūk, sagadīšanās. Neilgi pēc tam Gajs man atsūtīja pāris demo ierakstus ar savām dziesmām. Noklausījos, iepatikās un sākām sadarboties.
Pastāsti, kā norisinās darbs pie jaunā albuma?
Process studijā ir ļoti saistošs. Vērojot, kā viņi strādā, saprotu, ka daudz varu no viņiem mācīties. Gajs ir ļoti talantīgs. Bet sākumā nevarēju viņu izprast – sēž cilvēks ar rokām aizsedzis seju un viss... Es ar šausmām domāju, vai tiešām ir tik slikti, ka ātri jābrauc mājās vai tomēr viss ir kārtībā. Izrādījās, ka viņš tā koncentrējas un klausās mūziku.
Izbraukāt uz Angliju nav viegli. Kā jūs sazināties?
Kad viņam rodas jauna ideja, Gajs sūta materiālu pa e-pastu vai vienkārši piezvana un atskaņo treku. Kad saņēmu dziesmu «Pure», uzreiz sacīju, ka tas nav manā stilā, bet Gajs pārliecināja – kad sāksi dziedāt, sapratīsi – tas ir tavs.
Gadās, ka strādājot ar jaunajiem māksliniekiem producentus nemaz neinteresē izpildītāja viedoklis. Man ļoti patīk, ka Gajs vienmēr jautā, ko es domāju. Vai jūtu dziesmu kā savējo.
Vai citas topošā albuma dziesmas būs līdzīgas pirmajai?
Nē, dziesmas būs ļoti dažādas, ne tikai stilistiski, bet arī saturiski. Varu pa kluso pačukstēt, ka nākamā dziesma būs par pasaules galu. Ņemot vērā ekoloģisko un politisko situāciju tā ir aktuāla tēma. Vēlos, lai pie manas mūzikas varētu ne vien dejot, bet arī ieklausīties vārdos.
Vai esi izpētījusi, kas ir tava auditorija?
«Divu zvaigžņu» laikā konstatēju, ka mani klausītāji ir vecumā no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. Tas ir jauki. Ceru, ka varēsim muzikāli kopīgi izaugt. Reiz uzstājos Cēsis. Kāpju laukā no mašīnas, bet tur priekšā vesela armija meiteņu. Prasa autogrāfus un saka, drīkst, es tevi apskaušu? Esmu ļoti pateicīga saviem faniem par atbalstu, kuru esmu saņēmusi. Vēl man patīk uzstāties bērnu namos. Tās ir neaizmirstamas emocijas un enerģētika.
Ko tu pati klausījies, kad biji savu fanu vecumā?
Tolaik modē bija Britnija Spīrsa, es staigāju ar austiņām un klausījos «Aerosmith», «Pink Floyd», bet līdzko kāds jautāja, kas tev tur skan, sacīju, ka Britnija.
Tu sacīji, ka tev patīk uzstāties bērnu namos. Vai vari atcerēties kādu zīmīgu reizi...
Kad biju maza, piedalījos Anmaņa rīkotajā pasākumā «Bērni, bērni», kurā arī viņi rādīja savus priekšnesumus. Es dziedāju, pēc tam slēpos aiz klavierēm, raudāju, slaucīju asaras un atkal dziedāju. Toreiz man bija kādi desmit gadi.
Esmu meitene no labvēlīgas ģimenes, tāpēc lielu paldies varu teikt savai mammai – viņa man parādīja dzīves otru pusi. Šķiet, daži tā sauktās zelta jaunatnes pārstāvji nekad ar to nesaskaras.
Savulaik tava aizraušanās bija zīmēšana, tagad esi pievērsusies dziedāšanai, kam tu dosi priekšroku nākotnē?
Jā, ilgu laiku darbojos Jāņa Anmaņa studijā. Joprojām cenšos abas lietas apvienot. Nesen Mākslas akadēmijā notika gleznu izstāde, kurā bija atlasīti jauniešu darbi no visas Latvijas, to skaitā arī manējais. Žūriju veidoja Akadēmijas pasniedzēji. Par savu gleznu saņēmu godalgu – man pasniedza ļoti skaistu gredzenu. Rektors Naumovs sacīja, ka labprāt redzētu mani mācāmies akadēmijā. Tas bija ļoti pagodinoši. Es gribētu tur mācīties, tomēr vispirms esmu izlēmusi dziedāt un paskatīties, cik veiksmīga izvērtīsies sadarbība ar angļiem. Turklāt pagaidām es vēl mācos Biznesa un vadības privātskolā.