KNAB ķēķītis Vīķes-Freibergas pulksteņu gaismā

Lato Lapsa

FOTO: AFI

Jūs taču visi zināt KNAB, vai ne? Šos neuzpērkamos, principiālos, kristālskaidros un cietos cilvēkus, kam «gods pār varu», nauda nenozīmē ne nieka, bet vienīgais dzīves mērķis — nepieļaut kādam ļaunajam nozagt lielāku vai mazāku valsts gabalu?

Tad nu iedomājieties — pie jums ierodas šie drūmie, nopietnie ļaudis un vaicā, teiksim, tā: vai tik nebija tā, ka jūs par valsts naudu braucāt tur un tur, tur kā valsts amatpersona piedalījāties visādos pasākumos, saņēmāt dāvanas, bet tās paturējāt sev, kaut likums liek tās atdot valstij?

Jūs druscīt padomājat un līksmi sakāt: jā, biju, braucu, saņēmu, bet saņemšana notika manā brīvajā laikā, tā ka arī dāvanas ir manas privātās, lieciet mani mierā!

Drūmie, nopietnie ļaudis izprotoši māj ar galvu un saka: skaidrs, viss skaidrs, paldies par apgaismošanu! Taču pēc brīža viņi atkal ir klāt, lai šoreiz pajautātu ko citu: jums amata pienākumu pildīšanas laikā tepat pašu mājās sadāvināja kaut kādas dāvanas, kuras tagad, kā runā dažādi nejaucēni, nez kur pazudušas, — kā tad nu ir? Vai tad tiešām tās iznīcinātas? Kā mēs par to varētu pārliecināties?

Jūs atkal druscīt padomājat, jo sirdsapziņa īsti tīra jums nav un jūs arī labi zināt, ka nekādi dokumenti par šo galīgi nekam nederīgo dāvanu (oficiālā versija) iznīcināšanu nemaz nepastāv. Taču pēc padomāšanas līksmi sakāt: neko nezinu, dāvanas ir, ir, noteikti ir iznīcinātas! Goda vārds!

Principiālie valsts nozadzēju apkarotāji saka sirsnīgu paldies par sniegtajām ziņām, dodas atpakaļ uz biroju un sacer dokumentu, kurā melns uz balta stāv rakstīts: šādas te «pārbaudes laikā noskaidrotais» un «pārbaudes laikā iegūtā informācija» neradot šaubas, ka visas nekam nederīgās dāvanas ir godprātīgi iznīcinātas, bet tās, kas tomēr kaut kam bijušas derīgas, saņemtas «ārpus pienākumu pildīšanas jeb brīvajā laikā», tā ka valstij uz tām nav ko kāri noskatīties.

Šos citkārt tik pedantiskos un principiālos ļaudis šoreiz ne kripatiņu nemulsina ne tas, ka viņi tā arī nav redzējuši (un, pēc visa spriežot, pat nav pieprasījuši) nekādus dokumentus par dāvanu iznīcināšanu, ne tas, ka viņiem nav bijusi vēlme vispārpieejamos dokumentos izlasīt, ka patiesībā dāvanu saņemšana ārzemēs notikusi tieši oficiālā pasākumā, kas ierakstīts visādās darba kārtībās un preses relīzēs. Un labi, ka šie ļaudis šoreiz uz pasauli skatās šādā veidā, citādi jums un jūsu palīgiem sanāktu reālas un pamatīgas ziepes...

Tad nu pajautāšu — vai jūs spējat iedomāties, ka KNAB darbinieki pret jums, konkrēti jums, izturētos tik saudzīgi un labticīgi? Ka viņiem pietiktu ar tukšiem vārdiem? Ka viņi izvairītos no jebkādu pretrunu noskaidrošanas? Ka viņiem nevajadzētu nekādus dokumentus jūsu taisnības un nevainīguma apliecināšanai? Ka viņi iztiktu bez elementāras, pārbaudāmas informācijas pieprasīšanas no dažādām iestādēm un aprobežotos ar paskaidrojumu saņemšanu?

Nespējat? Loģiski — jūs taču arī neesat nekādi izbijuši Valsts prezidenti, kuri, kā mums savulaik pārliecinoši paskaidroja Vaira Vīķe-Freiberga, taču nav vis kaut kādi viesnīcnieki.

Tāpēc arī nav ko brīnīties par manis vakar saņemto KNAB slēdzienu tik skaļajā Vīķes-Freibergas «pulksteņu lietā», saskaņā ar kuru šādi tādi minipārkāpumiņi gan valsts īpašumu norakstīšanā esot konstatēti, taču nekādu noziedzīgu nodarījumu, pasargi, dies, gan tur neesot.

Īsi sakot, tur, kur «viesnīcniecei» būtu nācies celt galdā dokumentu kalnus un piemeklēt lieciniekus nez kur pazudušo dārgo pulksteņu ceļiem, eksprezidentei un viņas bijušajiem pakalpiņiem pieticis ar savas tikumības apliecinājumiem, lai citkārt tik asie un niknie «knabisti» salutētu — jā, kundze, paldies, kundze, protams, kundze un kungi!...

Ko mums no tā ņemt vērā? Štrunts jau par tiem pulksteņiem — lai eksprezidente nēsā kaut pa pārim uz katras rokas un ar savu sirdsapziņu tiek galā pati. Runa ir par ko nopietnāku — ka acīmredzami ir taisnība tiem, kas apgalvo, ka KNAB, uz kuru savulaik tika liktas tādas cerības, ir tikai vēl viena iestādīte starp tiesām un prokuratūrām, pati ar savu «ķēķi» un saviem izmeklēšanas standartiem: vieni — eksprezidentiem, otri — «viesnīcniekiem». Tā sacīt, ir parastā un ir VIP apkalpošana.

Un viena lieta — uz šo nožēlojamo «izmeklēšanas» farsu noraudzīties no malas un rakstīt komentārus internetā, bet pavisam cita — apzināties, ka jebkurā mirklī arī jūs varat kļūt par tā sastāvdaļu. Jo nez vai jums/mums, cienījamie «viesnīcnieki», šajā mūsu valstī, kur «gods pār varu» stāv tikai izkārtnēs, tiks piemērota VIP apkalpošana.

Uz augšu