Daudzās filmās ir redzēta sena draudzība, kas iesākusies jau agrā bērnībā un turpinās visu mūžu. Drauga labā cilvēki ir ziedojuši mantu, personīgos mērķus un pat dzīvību.
Draudzība prasa mazāk nekā mīlestība
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Draudzība cilvēkam vienmēr ir bijusi un joprojām ir vitāli nepieciešama. Mūsu personība un sociālā uzvedība veidojas saskarsmē ar citiem, jo cilvēks ir sabiedriska būtne.
Cilvēki, kuri draudzējas, ir gatavi saskaņot savu uzvedību ar otra cilvēka uzvedību un vairāk vai mazāk ņemt vērā otra cilvēka intereses. Draudzība iemāca saticību, labestību. Cilvēks spēj rīkoties pašaizliedzīgi tikai tad, ja viņam jau agrā bērnībā bijusi cieša pozitīva pieredze.
Pirmais draugs mazam bērnam ir mamma, kura visu laiku ir kopā ar bērnu, kura rūpējas par viņu. Bērnā rodas uzticēšanās, paļāvība pret pasauli. Viņš jūtas drošs par sevi un apkārtējiem. Šī uzticēšanās, paļāvība, pozitīva piesaistīšanās otram cilvēkam palīdz viņam turpmākajā dzīvē veidot draudzību ar apkārtējiem cilvēkiem.
Šādās attiecībās pastāv savas normas un likumi. Svarīgākais ir palīdzēt draugam vajadzīgā brīdī, respektēt drauga personisko dzīvi, neizpaust sava drauga noslēpumus, savstarpēji uzticoties otram, izvairīties no drauga (draudzenes) publiskas kritizēšanas.
Ja tavs draugs nav klāt, tavs pienākums ir viņu aizstāvēt, ja kāds grib viņu nomelnot. Ja šie likumi tiek pārkāpti, draudzība var izjukt. Tas iespējams arī, ja kāds no draugiem kļūst greizsirdīgs uz otra attiecībām ar citiem cilvēkiem vai arī sāk tās asi kritizēt.
Draudzība nav tik prasīga kā mīlestība, tā spēj izturēt arī ilgu atšķirtību un, pēc gadiem atkal tiekoties, atsākties un turpināties.