/nginx/o/2018/07/16/9862683t1ha792.jpg)
Pavedinošā Salome, kas, plānā audumā ietinusies, dejo Hēroda acu priekšā, kā balvu pieprasīdama Jāņa Kristītāja galvu, ir ikonogrāfisks tēls pasaules kultūras vēsturē. Viņas tēlu savos darbos iemūžinājuši Ticiāns, Gistavs Moro, viņas rakstura šķautnes atklāj Voltēra un Gistava Flobēra traģēdijas, Žila Masnē un Riharda Štrausa operas, un, protams, Oskara Vailda luga, ko ilustrējis Obrijs Bērdslijs. Salomes tēlu savā daiļradē izmantojuši arī neskaitāmi popkultūras pārstāvji, Endrjū Loidu Vēberu, Kimu Vaildu un Pītu Dohertiju ieskaitot, taču tieši Oskara Vailda darbs kļuva par ierosmi filmas Salome (1923) radīšanā, Čārlza Braienta ekrāna versiju padarot par spožāko pārējo (vismaz) 25 filmu kompānijā, kas veltīta šai Bībelē minētajai liktenīgajai sievietei. Salomes lomā iejutušās gan mēmā kino dieviete Teda Bāra, gan Holivudas film-noir dīva Rita Heivorte, gan flamenko dejotājas Karlosa Sauras kinoversijā, taču Alla Nazimova kā Salome ir tā, kuras vārds kinovēsturē ierakstīts vislielākajiem burtiem.
Vēsturiska atkāpe
Oskara Vailda lugas Salome liktenis nebija no vieglākajiem – pēc uzrakstīšanas vēl 40 gadus to bija aizliegts izrādīt Lielbritānijā, tāpēc gan iespiesto versiju, gan skatuves versijas pirmuzvedums tapa Parīzē 19. gadsimta beigās, kuras sabiedrība bija uzskatos atvērtāka un atbilstoši laika garam interpretēja lugā attēlotās fabulas simbolisko jēgu. Tas ir pagrimums un ārišķība, ko rotā homoseksuālas norādes un incesta klātbūtne, gluži vai pakausī sajūtot vilinošā grēka elpu, kas Salomi, Hēroda sievas meitu, padara par kārtējo stirniņu, kuras miesas iekārojis pavecs, neglīts (toties bagāts) rupeklis.
Hērods ir despots, kurš valda Romā un apprecējis Salomes māti, taču miesās uzblīdusī un nebūt ne pati pievilcīgākā sieviete uz visas pasaules viņam jau sen apnikusi, bet tikmēr visas impērijas acu priekšā uzplaucis spožs ziediņš – viņas meita Salome, četrpadsmitgadīgs skuķēns, kura harizma un apķērība ļauj ar vīriešiem manipulēt gluži kā ar marionetēm, uzsverot savu sievišķo (čūskas) dabu un par balvu pieprasot ne varu un slavu, bet nāvi. Un tādējādi uz upurakmens uzliekot nevienu citu kā Jāņa Kristītāja galvu un kļūstot par teju vai prototipu Vladimira Nabokova pasaulslavenajai varonei.
Obrijs
Salomes tapšanā netika taupīts ne cents: parūkas mainījās ik pa epizodei, kostīmi krājās kaudzē un gaismēnu spēles lieliski izcēla jūgendstila faktūras. Salomes filmēšanas laikā paviljonā netika ielaists neviens nepiederīgais, bet operators Čārlzs Vans Engers, kuram bija uzticēts iemūžināt šo bībelisko kaislību bagāto drāmu, katru epizodi uzņēma vismaz sešas reizes, kopā iztērēdams vairāk nekā 300 tūkstošus pēdu garu filmlenti. Tika saglabātas trīs negatīvu kopijas: viena, kas domāta Amerikas tirgum, otra Latīņamerikai un trešā – Eiropai, taču ar ap filmu apvītajām baumām pilnībā pietika, lai drukātajos medijos parādītos karikatūras.
Filmas vizuālais materiāls ar gandrīz vai maniakāli izstrādāto skrupulozu detaļu daudzumu ir Natašas Rambovas ilgi auklētās idejas rezultāts, kam māksliniece iedvesmu smēlusies Obrija Bērdslija zīmējumos un filmu ieturējusi krāsu gammā, kurā izceļas vien metāliska spīduma apveltītas detaļas un jo īpaši – pašas Salomes avangardiskā (un 70. gadu diskoērai tik piederīgā) frizūra ar neskaitāmām lampiņām. Tieši tāpēc, ka filmas estētika tik ļoti atšķīrās no pārējās Holivudas produkcijas, Salome nepilnu gadu nogulēja plauktā, lai vien pēc vairākām desmitgadēm kļūtu par kulta objektu, kurā, starp citu, samanāmas arī futūristiskas notis, jo Salomes ķermeni trūcīgi ieskāvusi caurspīdīgu plīvuru kārta, uz ekrāna demonstrējot nekautrīgu seksualitāti un popularizējot feministiskas nostādnes. Un par to jāpateicas krievu emigrantei, dejotājai un vēlāk labai raksturlomu tēlotājai Allai Nazimovai, kuras vaibsti pieder jaunajai kārdinātājai, kaut arī viņa pati jau bija pārkāpusi 40 gadu atzīmi, vēl joprojām saglabājot to plastiskumu un šarmu, kas jau pirms daudziem gadiem bija apbūris viņas talanta pielūdzējus.