Domāju, ikviens no mums kaut reizi sastapis agresīvas «morāli pareizas» sievietes. Tādas, kas apgalvo, ka mūsdienās visa pasaule ir pārseksualizējusies, ka nu jau esot grūti pat televīziju skatīties, jo tur vienu seksu vien rāda, pat reklāma esot viena vienīga pornogrāfija.
Parasti tās ir sievietes pēc četrdesmit gadiem. Vai viņām ir taisnība? Vai viņu dzīves pieredze ļauj tik «viedi» spriest? Vai viņām jātic?
Mēs visi allažiņ par kaut ko jūtamies vainīgi. Tā ir pilnīgi normāla mūsu psihes reakcija, kas ļauj kontrolēt un kritiski vērtēt savu un citu reakcijas un viedokļus. Normāli tas ir tikmēr, kamēr vainas apziņa produktīvi darbojas mūsu labā. Tiklīdz vainas apziņa sāk paralizēt vēlmi darboties un rīkoties vai kāda cita viedoklis sāk vairot vainas izjūtu, cilvēks kļūst mazāk rīcības spējīgs. Īpaši attiecībās ar pretējo dzimumu. Turklāt seksuālās morāles jautājums cilvēku sabiedrībā vienmēr ir bijis sāpīgākais. Mazāk izglītotu indivīdu itin viegli var ietekmēt tieši šajā jomā.
Iedomājieties, pie apvāršņa parādās kāda dāma cienījamā vecumā un sāk paust viedokli, ka pasaule nu jau kļuvusi pagalam neķītra. Šie apgalvojumi tiek papildināti ar komentāriem, ka viņa jau nu gan TĀDA nav. Jūs klausāties un domājat: varbūt tiešām tā pasaule kļūst līdzīga Sodomai un Gomorai? Iespējams, vienīgais glābiņš ir savu seksuālo domu apspiešana?
Pastāstīšu par vēl vienu cilvēku psihes reakciju: ja cilvēks jūtas stipri vainīgs par kādām savām domām, viņš rūpīgi tās ignorē, bet sāk šo domu izpausmes apkarot citos. Tādā vīzē viņam liekas, ka viņš izmēž «neķītrības» no savas un citu galvām. Tad, lūk, agresīvās «morāli pareizās» dāmas cienījamā vecumā cīnās pašas ar savām «neķītrajām» domām. Psihiatrijā tiek aprakstītas šādu cīniņu saasinātākās izpausmes:
«Sievietēm iluzoriski murgainie pārdzīvojumi bieži saistās ar seksuāli nepiedienīgu uzvedību (kas reti ir vīriešiem, bet viņi savukārt bīstas, ka citi uzskatīs viņus par homoseksuālistiem). Erotiskā nicinājuma murgi ir vientuļu, neveiksmīgu sieviešu pārliecība, ka visi apkārtējie (visa pilsēta, visa valsts) uzskata, ka viņas ir pavieglas.
Reāls notikums, ko sievietes uztvērušas par seksuāli ētisku neveiksmi, apaug ar domām par nicinājuma afektu, ko pret viņām jūt citi. Erotiskā parafrēnija ir slimība, kas pārsvarā sastopama sievietēm 40–50 gadu vecumā, bieži uz neveiksmīgas ģimenes dzīves fona, un izpaužas ar erotiskām dzirdes halucinācijām, dažreiz draudīgām. Halucinācijas ietver pārmetumus neētiskā rīcībā, izvirtībā, apvainojumos neuzticībā vīram.» (A. Utināns. «DNS, matrice un cilvēka uzvedība».)
Mans ieteikums tomēr neņemt par pilnu to ļautiņu apgalvojumus par pasauli, kas to tik vien zina kā izvirst aizvien vairāk. Drīzāk viņus pažēlot, jo tie nabagi taču īstenībā cīnās ar saviem dēmoniem.
Un novēlu jums, cienījamie lasītāji, šai drēgnajā rudeni atrast patiesu siltumu!