Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieks Juris Ruško — tas pats, ar kura gādību eksprezidente pērn tika pie saviem sirdij tik tuvajiem pulkstenīšiem, — savulaik oficiāli paziņoja: kanceleja, lūk, esot saimniecisks uzņēmums, līdz ar to šim uzņēmumam neesot sabiedrībai jāatskaitās, par ko un kādā veidā tas tērē valsts budžeta (tātad šīs pašas sabiedrības) līdzekļus.
Tāpēc it kā nebūtu īpaši jābrīnās, ka Valda Zatlera paspārnē Valsts prezidenta kanceleja šajā ziņā tikai pamazām virzās uz priekšu pa jau iezīmētu saimniekošanas evolūcijas taku, un atklātībā jau nākušie fakti to apliecina vairāk nekā skaidri.
Var strīdēties par to, vai Valsts prezidentam jāmācās polonēze par divsimt latiem un jāapgūst nečāpstināšanas un publiskas nespļaudīšanās prasmes par pusotru tūkstoti, kaut valsts jau tā apmaksātie Valsts protokola darbinieki pamācītu arī par baltu velti. Un tāpat var strīdēties par to, vai Valsts prezidenta kancelejai ir jārāda piemērs visā, kas attiecas uz nodokļu nomaksu valsts budžetā, vai arī ir atbalstāmi valsts augstākās amatpersonas kambarsulaiņu centieni, ka galvenais — lai tik visi Zatlera kunga dancinātāji, atčāpstinātāji un izklaidētāji kaut kādā veidā saņemtu savu prasīto naudiņu, bet valsts gan jau kaut kā bez nodokļu santīmiem iztiks.
Es, piemēram, tiešām drīzāk piekrītu tiem, kas apgalvo, ka vismaz šim prezidentam tā vēl ir maza summa — ir, ir jāmācās un vēl jāpieprasa garantijas talons gadījumiem, ja nu kāds mazs spļaudeklītis no tribīnes tomēr pasprūk (ko, kāds vēl nav aplūkojis slaveno «YouTube» sižetu?). Un tāpat arī izprotu valsts augstākās amatpersonas kancelejas klerku gatavību darīt visu, lai, tiekot pieķertiem primitīvā nodokļu apiešanas shēmiņā, visā vainotu tos, kas, redz, šo atalgojumu prasīja. Šai valstī tas ir tikai normāli.
Pieļauju, ka tuvākajā laikā mēs uzzināsim vēl daudz ko interesantu par naudas tērēšanas ieradumiem Zatlera kunga paspārnē un acīmredzot ar viņa tiešu svētību. Fragmentāra informācija par Valsts prezidenta kancelejas naudas tērēšanas ieradumiem pagājušā gada otrajā pusē un šā gada pirmajos mēnešos rāda tiešām aizraujošu ainu — prāvas summas tērētas te par mistiskiem ekskluzīviem matračiem (varbūt ar visu zirni?), te par dārgām somām, te par valsts galvas filmēšanu īpašos apstākļos, te par kārtējiem nečāpstināšanas vai nemurmulēšanas seansiem, te par gleznām un citiem mākslas priekšmetiem — un tā tālāk, un tā tālāk.
Jā, tas, protams, ir normāli — Valsts prezidents ir valsts augstākā amatpersona un reprezentatīva figūra, kam pienākas labi ēst, mīksti gulēt, ātri braukt un, protams, publiski nespļaudīties un demonstrēt pārliecinošu kompetenci sarežģītajā polonēzes solī. Taču tikpat normāli būtu, ja šajā valstī vismaz Valsts prezidents — tas pats, kas kaut pērn kaut ko runāja par vēlmi kļūt par visas tautas prezidentu, — nemēģinātu savus un savas kancelejas izdevumus sīki slēpt, bet pieķerts izdomātu kaut jel kādu saprātīgu skaidrojumu, izņemot «tiem tur muļķīšiem» domāto «ir bijis līgums, ir bijis darbs, kas ir izdarīts, un bija apmaksa».
Protams, mums nav jāpierod pie prezidenta, kas sabiedrību uzskata par muļķīšiem, kuriem taču jāpietiek ar jebkādu skaidrojumu, lai cik absurds tas būtu, un kuriem taču var mierīgi norādīt, ka «ar galviņu vajag domāt». Senajā stāstā ar «Zaglera aploksnēm» (kurš nu sekmīgi iestrēdzis superpolitizētajā KNAB) šī pati taktika deva visnotaļ labus rezultātus, — un izskatās, ka nu tā tiek izmantota vēlreiz. Cik žigli un entuziasma pārpilni Valda Zatlera kancelejas vadība izvilka dienas gaismā Vairas Vīķes-Freibergas pulkstenīšu norakstīšanas dokumentus, tik absolūta netīksme klerkus ir pārņēmusi tagad, kad pienākusi kārta skaidroties par pašu aizvadītā gada ar astīti tēriņiem.
Tiešām smieklīgi, ka rit jau otrā nedēļa, kopš Valsts prezidenta tā saucamā preses sekretāre Inta Lase nosolījās «dienas laikā» noskaidrot visu par Zatlera kunga polonēzes stundām; ne tik smieklīgi, ka jau vairākas nedēļas ilgst mana sarakste ar Lases jaunkundzes priekšniecību, mēģinot no Valsts prezidenta kancelejas izdabūt it kā elementāru informāciju — ziņas par tās slēgtajiem līgumiem un veiktajiem iepirkumiem.
Kāpēc Valsts prezidenta kancelejai jau kopš pagājušās nedēļas nav nekādu skaidrojumu savām nodokļu shēmām un gaismā jau nākušajiem īpatnajiem «valstiskajiem iepirkumiem»? Un kāpēc tik stūrgalvīgi kancelejas iepirkuma komisijas vadītājs Ēriks Ozols un mazākie gariņi slēpj jebkādas ziņas par pārējiem iepirkumiem? Vai ne tāpēc, ka plašākai sabiedrībai varētu būt kas sakāms par Valda Zatlera kancelejas skaidrojumiem — par ko tieši no valsts līdzekļiem maksāts baznīcai, televīzijai, barotājiem un dzirdinātājiem, muzejiem, viesnīcām un vēl neskaitāmu svarīgo valstisko vajadzību īstenotājiem.
Vai mēs to tiešām uzzināsim — jāskatās. Katrā gadījumā jau tagad nav šaubu par Latvijas «valstsvīru evolūcijas» superstraujo gaitu SIA «Zatlers un Co.» gadījumā: šeit ir kārtējie cilvēki, kas gada ar astīti laikā ir pilnībā aizmirsuši, kāpēc viņi atrodas tur, kur viņi atrodas, un, šķiet, ir pilnīgi pārliecināti — kāpēc gan tam tur nožēlojamajam pūlim vajadzētu zināt, kur mēs tērējam viņu naudu, kura taču sen jau vairs nav viņu nauda — ja vispār kādreiz ir bijusi...