Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9866251t1h3da4.jpg)
Ekonomists Ernests Buivids intervijā izdevumam «New Projects.lv» atzīst, ka muļķīgi pašlaik runāt par «smagās piezemēšanās» risku nekustamā īpašuma tirgū, jo, pēc viņa domām, Latvijas ekonomika smagi piezemējās jau 1995. gadā. «Tik smagi, ka atsita sev visas iekšas. Kopš tā laika ekonomika tā arī vairs nav atjaunojusies. Tādēļ daudziem nav saprotams, vai šodien ir krīze, vai nav — valsts ekonomika jau sen ir nopietni slima,» atzīst E. Buivids.
Pārdeva jau no 1991. gada...
— Bet bija taču nekustamā īpašumā tirgū arī uzplaukuma periods — no 2004. līdz 2007. gadam...
— Jau no 1991. gada Latvija visu laiku pārdeva savus nekustamos īpašumus. Un jaunā gadsimta sākumā tirdzniecība šajā tirgū strauji aktivizējās, jo stājās spēkā jauns nekustamā īpašuma nodoklis — viena procenta apmērā. Taču, ja spriest pēc Eiropas normām, līdz tam viss notika sarežģīti un pareizi. Tas ir, mājokļi vispār netika aplikti ar nodokli, bet komercīpašums — ar četrprocentīgu. Un tajā laikā spekulēt ar nekustamo īpašumu nebija nekāda iemesla. Komercīpašumu iegādājās tikai tie, kas precīzi varēja pateikt, kādu ražošanu gatavojas sākt. Tas zināmā mērā veicināja Latvijas ekonomikas atjaunošanos. Bet nodokļa samazināšana līdz vienam procentam noveda pie tā, ka kļuva izdevīgi ieguldīt naudu nekustamajā īpašumā, tādējādi paglābjot to no inflācijas, jo nodoklis procentuāli bija mazāks. Tad arī galvenā naudas plūsma novirzījās uz nekustamā īpašuma tirgu. Un Latvija kļuva par pasaules čempioni iekšējās tirdzniecības negatīvās bilances ziņā: tā pati neko neražo un gandrīz visu pērk. Pērk par naudu, kas saņemta no nekustamā īpašuma pārdošanas, raksta «New Projects.lv».
— Taču patiesības labad jāteic, ka nekustamā īpašuma tirgus uzplaukuma laikā Latvijā aktivizējās arī būvniecības nozare.
— Protams, lai tirgotu nekustamo īpašumu, tas ir jāuzbūvē. Taču nozares aktivizēšanās — tas ir ļoti strīdīgs jautājums, jo šajos gados Latvijas būvniecības tirgus apjoms sasniedzis 30% no... 1990. gada līmeņa. Tas ir, «pacients bija drīzāk miris nekā dzīvs».
Būvniecības apjomi pēdējo piecu gadu laikā sasnieguši 30% no 1990. gada līmeņa, tad celtnieku skaits — par 60%, nav grūti aprēķināt, ka ražīgums ir krities divkārt. No šejienes arī radušās ārprātīgās nekustamā īpašuma cenas, kas ir pilnīgi nereālas...
Valdība saka, ka «Gaismas pils» stimulēs būvniecības nozari. Taču visi materiāli un šai sarežģītajai būvniecībai nepieciešamās konstrukcijas ir ārvalstu ražojuma. Un 500 miljoni eiro laimīgi aizplūdīs uz Eiropu.
Līdz bedres malai tā arī neesam pacēlušies...
— Vārdu sakot, runāt par «smagas piezemēšanās risku» šodien jau ir par vēlu. Bet kādēļ gan agrāk visi par to klusēja?
— Jo Latvijas ekonomika visus šos gadus dzīvoja uz tirdzniecības rēķina. Galvenokārt — uz nekustamā īpašuma tirdzniecības. Šodien ārvalstu investoriem pārdoti 70% visas tautsaimniecības. Atlikušie 30 latviešu procenti arī gandrīz ik dienu krītas, bet pārdošanas process turpinās. Bet te nav par ko priecāties, drīzāk būtu jānožēlo: mēs zaudējam savu nacionālo ekonomiku.
— Vai tiešām šodienas situācija ir bijusi pakļauta tirgus cikliskumam?
— Ekonomiskā attīstība notiek pa astoņu gadu cikliem. Šis process sākās jau 1820. gadā, un kopš tā laika tas atkārtojas regulāri — attīstība, krīze, kritums, zemākais krišanas punkts, tad atkal pieaugums... Taču pieaugums parasti atjaunojas uz jaunu tehnoloģiju un jaunu lēmumu pamata. Kas patlaban var kalpot par atspēriena punktu nekustamā īpašuma tirgum Latvijā? 2002. gadā, kā jau iepriekš minēju, tas bija nodokļa samazinājums. Bet šobrīd? Saskaņā ar statistikas datiem otrajā ceturksnī IKP pieaugums Latvijā bija 0,1%, bet algu pieaugums — 25%. Tas ir, darba ražīgums samazinājies vēl par ceturtdaļu. Nedrīkst nerunāt arī par to, ka Latvija līdz ar visām pārējām rietumvalstīm iekļūst pasaulē lielākajā sistēmas krīzē. Un tas notiek, lai arī, kā jau sacīju, 1995. gadā Latvijas ekonomika veica «smago nosēšanos». Un pēc tam no jauna sāka augt. Taču līdz bedres malai, kurā Latvijas ekonomika bija iekritusi, tā tomēr nepacēlās. Jauni procesi, kas varētu iedvest tai dzīvību, nav saskatāmi. Valsts pārvēršas pamestā zemesgabalā Eiropas sētmalē.
— Jūsu prognozes par Latvijas nekustamā īpašuma tirgus attīstību tuvākajam laikam, teiksim, trim gadiem?
— Tauta vienmēr atradīs izeju. Visvienkāršākā — aizbraukt uz attīstītajām Eiropas valstīm, kur darba ražīgums ir 3,5 reizes augstāks un atbilstoši daudz augstākas ir arī algas.
Ja runājam par valsts pieeju, valdībai noteikti būtu jāpasūta nopietns ekonomikas pētījums un atkarībā no tā rezultātiem arī jāveido sava nodokļu politika, jāizlemj, kur ieguldīt no Eiropas fondiem saņemto naudu... Pašreizējai valdībai jāaizmirst pirmā premjerministra vārdi, ka valstij nav jānodarbojas ar saimnieciskajām lietām, tikai ar politiku. Šādas pieejas kļūdainums ar laiku ir pierādīts, un to nepieciešams labot. Piemēram, dibinot valsts korporācijas — kā to savulaik darīja K. Ulmanis. Taču pagaidām viss notiek pa ievelmētu ceļu. Lūk, nesen valsts atkal atdeva savu nekustamo īpašumu — vairākus simtus pasta nodaļu... Aizsedzot to ar Pasta banku. Pasaulē naudas jaunām bankām nav. Krīze...
Intervijas pilna versija publicēta informatīvi analītiskajā izdevumā par nekustamā īpašuma tirgu «New Projects.lv».