Ko es noskaidroju par laulībām, būdama prostitūta Ņujorkā.
Prostitūtas atklāsmes laulību sakarā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kad sāku strādāt seksa industrijā, biju vēl pusaudze. Es nebiju meitene, kas sapņoja par baltu kleitu un baznīcas altāri. Viss, ko vēlējos, bija pašai savs dzīvoklis. Gandrīz jau biju sasniegusi mērķi — dzīvoju ar puisi un krāju naudu savam dzīvoklim...
Bet tad sāku blēņoties...
Viņš gribēja precēt prostitūtu
Man nebija ne jausmas, ko varu sagaidīt no sava pirmā klienta, tomēr biju šokēta, kad viņš piedāvāja precēties. «Vai precēsi mani?» viņš vaicāja. Es īsi atteicu: «Nē! Es nevaru tevi precēt.» Viņš domāja, ka esmu saderinājusies, tomēr es vienkārši neticēju laulībām. Turklāt, viņš gan to nezināja, bet biju vēl pārāk jauna, lai drīkstētu likumīgi precēties. Man šķita, ka laulības ir tikai birokrātija vai ideoloģija.
Iespējams, vienkārši vēl nespēju novērtēt tradīcijas, jo mani vecāki izšķīrās, kad man bija astoņi gadi. Lielākā daļa manu klientu bija precēti, un kā gan var ticēt laulībai, kad ikdienā redzi tik daudz neuzticības? Man doma par laulībām nešķita vilinoša.
Iespējams, tam klientam laulības bija romantisks impulss, veids, kā aizbēgt no vientulības. Varbūt viņš jau bija precējies. Vēlāk, būdama prostitūta, iemācījos uztvert vīriešus kā preci. Gudra prostitūta iemācās respektēt otras sievietes īpašumu, jo sievas tiek uzskatītas par šo vīriešu īpašniecēm.
Prostitūcijas pasaulē laulības tiek respektētas. Laulības nav domātas amatieriem. Precēti ļaudis, kas krāpj savu otru pusīti, bieži vien min visnetaisnīgākās atrunas, lai attaisnotu savu rīcību.
Daudziem klientiem ir fantāziju dzīve, reizēm viņi izliekas, ka ir neprecējušies, reizēm stāsta, ka viņu sievas ir jaunākas, nekā patiesībā.