Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9869402t1h8635.jpg)
Krāpniece no Zilā kalna, kas kādai rīdziniecei izzaga prāvu naudas summu, joprojām nav atrasta. Psiholoģe Inese Ruka «Neatkarīgajai» saka: apmānītie cilvēki nav ne lētticīgi, ne arī akli pakļaujas hipnozei. «Visbiežāk krāpnieki uzrunā cilvēkus, kuri ir iegrimuši savās pārdomās, sevī, kas prātā risina kādu problēmu. Krāpnieki neiet uz ielas klāt kuram katram, bet cilvēkiem, kuri ar savu izskatu vai izturēšanos signalizē, ka ir vieglāk uzrunājami. Piekritīsiet, ka uz ielas ne visiem var pieiet klāt un kaut ko lūgt, bet ir cilvēki, kurus regulāri uz ielas uzrunā,» «Neatkarīgajai» saka psiholoģe. Krāpnieki, pirms kādu uzrunā, visticamāk, kādu brīdi šo cilvēku novēro, pirmkārt, lai noteiktu, vai viņš atbilst uzrunājamam tipāžam. Cilvēkus, kuri uz ielas ir aktīvi, iekļaujas apkārtējā vidē, krāpnieki neuzrunās, jo šādus cilvēkus grūtāk izsist no ierindas. Krāpnieks vērtē, kāda ir uzrunātās personas reakcija — ne tik daudz, vai cilvēks ir laipns un atsaucīgs, bet gan ko viņš domā, vai var redzēt satraukumu, neziņu, bailes par kaut ko. Vienkāršam jautājumam varētu sekot kāds pārsteigums, uzbrūkošs secinājums, lai cilvēku izsistu no līdzsvara, lai atrastu viņa iespējamo jūtīgo tēmu vai problēmu. Cilvēkus, kuri, arī uzrunāti uz ielas, nezaudē kontaktu ar apkārt notiekošo, būs grūti apkrāpt.
«Vai teikt cilvēkam par apdraudētiem bērniem vai brūkošu biznesu, to krāpnieki izlemj, vērtējot cilvēku, viņa uzvedību. Krāpnieki mēģina trāpīt uz jūtīgu, sāpīgu tēmu. Daudzi jautās: kā nepazīstams cilvēks var zināt, ka man, teiksim, ir bērni? Protams, nevar zināt precīzi, taču to var pieļaut. Un, ja būs bērns, tad cilvēks reaģēs apstiprinoši, un uz teikumu, ka bērnam kaut kas ļauns var notikt, varbūt reaģēs ar satraukumu, īpaši, ja ar bērnu saistās kādas neatrisinātas problēmas vai ar bērna uzvedību ir problēmas. Psiholoģe apstiprina, ka ļoti nozīmīgs ir acu kontakts, jo tāds noteikti ir vajadzīgs, lai noturētu cilvēku «savās važās». Ja cilvēks skatās apkārt, ar viņu būs grūti sarunāties, vēl grūtāk būs pārliecināt, lai dod naudu.
Krāpnieki nereti uzdodas par dziedniekiem, jo Latvijā daudzi cilvēki tic gan dziednieku spējām, gan zīlniekiem, un, protams, kritiski nevērtē krāpnieku teikto, vienkārši jau iepriekš pieņemot — «ja jau dziednieks, tad redz man cauri».
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes preses sekretāre Zane Bērziņa sarunā ar «Neatkarīgo» aicināja cilvēkus nebūt lētticīgiem un neiesaistīties sarunās uz ielas. Citu ieteikumu, kā izvairīties no šādiem krāpniekiem, policijai nav. «Mēs pagaidām to arī nesaucam par manipulācijām ar cilvēkiem, jo tādu pierādījumu mums nav,» uzsver Z. Bērziņa. Psiholoģe I. Ruka piebilst: par šādiem gadījumiem ir jārunā skaļi, lai sabiedrība būtu informēta, jārunā arī par notikušā niansēm, jo tad cilvēkiem, kurus uzrunās krāpnieki, jau būs atpazīstama krāpniecības shēma.
Šajā gadījumā nav arī pierādījumu, ka krāpnieki būtu vairāki, taču psihologu novērojumi liecina: nereti krāpnieki darbojas divatā, cenšoties panākt, lai cilvēks vairs nespētu koncentrēt uzmanību. Viens stāv vienā pusē, otrs otrā pusē, sadalot cilvēka uzmanību uz divām pusēm. Krāpnieki spēj pietiekami pārblīvēt cilvēka uzmanību, novēršot uz dažādiem sīkumiem vai pievēršot citām nebūtiskām lietām, un, izmantojot kaut ko līdzīgu hipnozei, panākt no cilvēka rīcību, ko cilvēks pats labprātīgi negribētu darīt. Tā varētu būt suģestija, taču ne hipnoze, jo nevienu nevar nohipnotizēt, ja cilvēks pats to nevēlas.