Atnāca mūrnieks mūrēt krāsni. Sanesa materiālus, ķieģeļus, mālus un ķērās pie darba.
Vīra nebija mājās, bet sieva staigāja bēdīga, bēdīga un ik pa brīdim notrausa pa asarai priekšautiņā.
Kājas plati!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
— Kas vainas, saimniec? — mūrnieks prasa.
— Man lielas bēdas, — šī atbild. — Šķiršos ar vīru, bet es taču viņu vēl aizvien mīlu, pagānu tādu...
— Kas tad vīram vainas? Dzer?
— Nē, nedzer vis.
— Sit tevi?
— Nē, nesit.
— Kas tad vīram vainas?
— Viņš krāc, pagāns tāds! Tā krāc, ka logu rūtis dreb. Ko tik visu neesam darījuši, pie ārstiem gājām konsultēties, pat uz Zinātņu akadēmiju zvanīju. Nekas nelīdz — krāc kā krācis...
— Un kādā pozā tavs vīrs guļ? — mūrnieks vaicā tālāk.
— Uz muguras, kā vairums cilvēku, — saimniece atbild.
— Nu tad dari tā: tiklīdz tavs vīrs sāk krākt, paplet viņam kājas plati.
Atnāk mūrnieks nākamajā dienā uz darbu, bet saimniece laimīga un smaidīga — šim galdu uzklājusi, visādus labumus galdā salikusi.
— Par ko tas, saimniec? Darbs jau vēl nav galā, — mūrnieks brīnās.
— Štrunts par to krāsni! Tu manu laulību izglābi! Izdarīju naktī tā, kā tu liki, un — vīrs vairs nekrāc!!! Bet kā tas iespējams — gudri zinātnieki neko nevarēja izdarīt, bet tu, vienkāršs mūrnieks... — saimniece brīnās.
— Nav tur nekā sarežģīta. Mēs, mūrnieki, vienkārši spriežam, pa krāsns modei. JA KĀJAS BŪS PLATI, OLAS NOKRITĪS UZ LEJU. JA OLAS NOKRITĪS, PĒCPUSE BŪS CIET. JA PĒCPUSE BŪS CIET, NEBŪS VILMES UN ARĪ KRĀKŠANAS VAIRS NEBŪS...