Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9877695t1ha676.jpg)
Sievietes attieksmi pret vīrieti Austrumos skauj mīti un leģendas, kas daudz ļauj spriest par nācijas mentalitāti.
Ķīnas dāvanas pasaulei
Senajā Ķīnā vīrieša un sievietes savienība tika pielīdzināta debesu un zemes savienībai, bet visaugstākā tās izpausme bija imperatora un viņa laulātās draudzenes alianse. Pirmie eiropieši, kas uzzināja par visdažādākajām baudas viltībām, ķīniešus apvainoja galējā barbarismā, neattaisnojamā cietsirdībā, vienkārši sakot, dzimumorgānu bojāšanā. Taču ko vērti tādi no Ķīnas nākuši apzīmējumi kā Bruņrupuča galva, Koraļļu vārti, Ziedu kauja!
11. gadsimtā pirms mūsu ēras valdījušais imperators Čžou Siņs kļuva slavens ar savām oriģinālajām izklaidēm. Kad tika rīkotas cīņas ar mežonīgiem zvēriem, kurās viņš allaž uzvarēja, imperatoram patika pastaigāties pa arēnu ar sievieti, kura bija viņu apvijusi gan ar gurniem, gan rokām. Starp citu, šo pozu eiropieši ļoti iecienījuši, lai arī zina tik vien, kā pateikt tās nosaukumu — Pērtiķis kokā.
Zīdtārpiņš, kas auž kokonu, nozīmē to pašu misionāru pozu, taču ar piepaceltiem gurniem — arī šis ir ķīniešu izgudrojums. Vēl viens — mežonīgā zoss, kas lido uz muguras, kas apzīmē vīrieša skatienu no apakšas uz sievietes muguru.
Japānas nosacītības plīvurs
1000 gadus senā vēsturē, kad uz gadu tūkstošu robežšķirtnes Japāna piedzīvoja Haijanas kultūras uzplaukumu, tur valdīja nedzirdēta tikumu brīvība: gaisīgums tika uzskatīts par normu, uzticība — par izņēmumu, greizsirdība — par slimību.
Lai vienkāršu fizioloģisku aktu pārvērstu par rafinētu šedevru, haijanieši seksu tērpa nosacītību plīvurā. Pirmo tikšanos ievadīja vēstuļu apmaiņa, turklāt galvenais tajās bija nevis saturs, bet gan rokraksts. Tikai haijaniešiem kaligrāfija kalpoja kā sekundārā dzimumpazīme, kas spēj aizdegt mīlas liesmu.
Galveno vijoli mīlas rotaļā, protams, spēlēja sieviete, tomēr haijaniešu mode darīja visu, lai mēs par to neko nenojaustu. Daiļavas izskatā augsti vērtēts tika viss, kas viņai neļāva līdzināties cilvēkam: ar melninātiem zobiem un uzacīm, kas tika uzzīmētas pieres vidū, japāņu aristokrātes seja atgādināja teātra masku. Katrai galma dāmai bija 12 puscaurspīdīgu drānu, kuras cita caur citu izstaroja nevainojami izvēlētas krāsas.
Nekādos apstākļos haijanietes sevi neļāva aplūkot kailas, viņas pat gulēja pilnībā apģērbtas — kailums Japānā līdz pat Otrajam pasaules karam nedrīkstēja raisīt iekāri. Attinot sievieti kā zīdtārpiņu, vīrietis baudas izskaņai tuvojās ar to izsmalcinātību, ko nekad nesaprast gadsimtam, kurš atklāja reālismu un bikini.
Tieši tāpēc japāņu vīrieši kļuva slaveni ar to, ka viņi iekārē baltādainajām viešņām no Eiropas gatavi maksāt tūkstošus, viņas nolaupīt un nogalināt. Vēl šis pats 20. gadsimts padarīja slavenu japāņu beisbolistu Sadaharu O — tikai tāpēc, ka viņa vārdā nosaukti baudas mirkļi, kuros sieviete stāv pie sienas ar ceļgalā saliektu labo kāju.
Epiloga vietā
Protams, iepazīt nācijas caur sieviešu prizmu ir apšaubāma nodarbošanās. Tāpēc izpratnes gūšanu par citu zemju sievietēm neuztversim nopietnāk kā došanos uz ķīniešu restorānu. Labāk paliksim pie tā, ka latvietes ir pirmajā vietā.
Taču par sievietēm jārunā, tas vīrietim ir gēnos. Pamēģiniet akvārijā pie gupijām ielaist plēsonīgu zivi, un uzreiz visi vietējie vīriešu kārtas pārstāvji sapulcēsies un sāks dusmīgi riņķot ap svešinieku. Taču, ja no šā akvārija izņemsim laukā visas sieviešu kārtas pārstāves, viss gupijvīriešu lepnums pagaisīs un viņi sāks slēpties aiz ūdensaugiem un akmentiņiem.
(Raksta fragments. Visu varējāt lasīt žurnālā «Una».)