Kad mums vēl nav astoņpadsmit, mēs vēlamies kļūt pieauguši. Kad mums jau ir pāri trīsdesmit, mēs bieži vien atkal ilgojamies pabūt bērna lomā — aizmirst savu smago pienākumu un atbildības nastu.
Ar ko guļ infantili vīrieši
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Un ir tikai apsveicami, ja attiecībās ar savu otru pusīti varam atļauties un protam iedzīvināt kādu bērnišķības elementu, lai nepadarītu visu pārmēru dramatiski nopietnu. Jo kas var būt vēl labāks par mirkli atpūtas, ko sniedz atgriešanās bezrūpīgajā bērnībā?!
Ir tikai viena nianse — bērnišķi veselīgajiem piesitieniem nedz domāšanā, nedz rīcībā nevajadzētu pāriet infantilismā…
Pieaugušie bērni
Infantilisms (no lat. infantilis — bērnu) ir bērniem raksturīgu psihisko un fizisko īpašību saglabāšana pieaugušā vecumā.
Psihologi uzsver, ka noteikti jāizdala divi infantilisma tipi: pirmais, kad bērns vai pusaudzis par gadiem trim četriem aizkavējas kādā no savām personības attīstības fāzēm, bet tomēr iziet visu evolūcijas procesu, beigās pieņemot pieaugušam indivīdam raksturīgās īpašības (kaut arī reizēm tas notiek ar aizkavēšanos un ar lielām grūtībām).
Pie otrā jeb inversīvā infantilisma tipa jāpieskaita pieaugušā vecuma indivīdi, kuru personības attīstība notiek ne tikai ar jūtamu aizkavēšanos, bet tā vispār virzās pa nepareizu ceļu — dažādi bērniem raksturīgi īpašību kompleksi paliek uzvedībā noturīgi, un šis infantilisma process ir neatgriezenisks.
Indivīdi, kuri sirgst ar otro infantilisma veidu, visu mūžu paliek bērni un kā «pieauguši bērni» sagādā tuviniekiem tikpat daudz raižu kā tad, kad patiešām vēl bija bērni. Reizēm infantilisms indivīdam sākas pēc fiziskas smadzeņu traumas, bet vēl biežāk par šīs kaites cēloni kļūst vecāku pieļautās kļūmes audzināšanas procesā.
Māmiņu mīlulīši
Visbiežāk par infantiliem kļūst bērni no ģimenēm, kurās sievišķā (mātes, vecmāmiņas, krustmāmiņas) gādība netiek pietiekamā mērā līdzsvarota ar vīrišķajām rūpēm, atbalstu, piemēru.
Mātišķums bez tēva audzināšanas nereti izvēršas aklā mātes mīlestībā, kuras aizsegā bērns ne prot, ne arī vēlas kļūt pieaudzis. Tāds mātes mīlulītis vai mīlulīte pat nobriedušos gados pats nespēj organizēt ne savu sociālo dzīvi, nedz nodibināt ģimeni, un ar sava mīlulīša problēmām joprojām cīnās viņa māmiņa.
Tikai tad, kad stiprā būtne beidzot sajūt spēku pagurumu, viņa sāk meklēt savam mīlulītim otru pusīti, pareizāk — savu aizstājēju. Pārsvarā gadījumu gan šīs pūles nevainagojas panākumiem, jo potenciālās sievas vai vīri ātri vien «atkož» gabaliņu no piespēlētā saldumiņa un konstatē, ka tas patiesībā ir rūgts. Arī pats mīlulītis bieži ir neapmierināts ar izvēlēto partneri, jo kas gan var līdzināties raksturā viņa māmiņai, kura ir visstiprākā, visgudrākā, visčaklākā?
Seksuālie ierobežojumi
Tikpat infantils kā sadzīvē tāds pārmēru vecāku azotē perināts pieaugušais bērns ir savā seksuālajā dzīvē. Vispirms viņiem aizkavējas seksuālā attīstība, un viņu seksualitātes izpausmju komplekts ir ļoti ierobežots.
Pirmā ejakulācija infantilajiem vīriešiem parasti notiek tikai pie pirmā dzimumakta, bet pats dzimumakts nenotiek pēc viņu iniciatīvas, bet gan pateicoties kādu gados vecāku kundžu prasmīgai pavedināšanas mākslai.
Arī turpmāk, ja vien vispār viņus kaut cik interesē sekss, infantilie izvēlas par partnerēm gados vecākas dāmas, kuras allaž zina, ko, kā un cik daudz darīt, tā līdzinoties bērnišķo vīriešu māmiņām.
Infantilās sievietes seksuālajā jomā ir tikpat ierobežotas kā infantilie vīrieši. Tā kā seksuālā ierosme kavējas, viņas nemēģina masturbēt, un pirmais dzimumakts var tādas sievietes izbiedēt līdz nāvei. Šīm būtnēm var palaimēties, ja viņas par savām otrajām pusēm izvēlas ļoti tēvišķīgi vai aizbildnieciski vīrieši.
Kā rāda psihoterapijas prakse, tieši infantilās sievietes biežāk kļūst par agresīvi noskaņotu seksuālo varmāku upuriem, jo tieši viņu aseksualitāte un ieaudzinātā nevainība piesaista maniaku neveselīgu uzmanību.