Atdod skumjas un bēdas pilnmēnesim!

Es ļoti mīlēju pilnmēnesi, bieži sēdēju uz lieveņa un lūkojos tajā...

FOTO: no «Apollo» arhīva

Mūsu saprāts esot vistrulākais, un tur slēpjoties visu dzīves grūtību — neziņas, ciešanu, slimību un visu citu sāpju — avots, raksta Šri Aurobindo.
 
Prāts ir mūsu reakciju saimnieks, jo, gluži kā veca pļāpīga sieva, tas ņerkst un čīkst par visu, atgādinot sīkumus, kam sen nebūtu nekādas nozīmes, ja vien tos neceltu dienasgaismā atkal un atkal. Mūsu prāts saglabā ikvienu žestu, frāzi pieskārienu un var to uzcelt dienasgaismā jebkurā brīdī, liekot cilvēkam justies kā sapītam zirnekļa tīklos.

Prāts rada bailes, liekot trīcēt par nākotni kā apšu lapai. Prāts mīl katastrofas, pievelk un pat mīl tās radīt tur, kur to nemaz nav. Tam patīk stipri satricinājumi, asas izjūtas un neveselīga iztēle, tādējādi atverot durvis nelaimēm un citiem notikumiem ar mīnusa zīmi.
 
Doma kļūst par cilvēka saimnieku un programmē dzīvi: «Tagad tev ir jācieš visu mūžu, jo jūs izšķīrāties. Tu nedrīksti smieties, jo tev ir jāsēro līdz kapa malai. Asaras būs tavas sabiedrotās ik vakaru, bet depresija tevi neatstās ne mirkli.» Emocijas pat nebūtu tik bīstamas, cik mūsu prāta reakcija uz tām, neļaujot pareizi saprast savu iekšējo un ārējo pasauli.

Ceļš uz gala pieturu

Zinātnieku pētījumi rāda, ka emocijas, kaut arī ir nemateriālas, ietekmē fizisko ķermeni un ļauj ienākt slimībām, bet atbrīvošanās no aizvainojuma par neveiksmīgām attiecībām ļauj atjaunoties līdz pat šūnu līmenim. Amerikas zinātnieki apliecina, ka psiholoģiskais stress novecina sievietes par gadiem desmit vai pat vairāk.

Organisms, kas pierod pie tā, ka prāts to komandē: «Ciet, jo tu esi apvainota! Raudi, jo pagātni neatgriezt! Neskaties uz citiem, jo visi ir krāpnieki!», palielina aizsardzību, tur nepārtrauktā stresā un grauj šūnu dalīšanos, ar vienu vārdu sakot, ātrāk ved uz gala pieturu.

Kāda sieviete Kurzemē izstāstīja šādu gadījumu no savas dzīves: «Reiz pie mums bija atbraucis speciālists veselības diagnostikas jautājumos, un tikšanās beigās es viņam pajautāju, cik ilgi man vēl tā būs jādzīvo — bērni, piekusis vīrs pie televizora, agrās celšanās, plīts kurināšana, govs astes rītos un vakaros un pilnīga apātija pret dzīvi. Viņš man atbildēja: «Tik ilgi, cik tu pati gribēsi!»

Es ļoti mīlēju pilnmēnesi, bieži sēdēju uz lieveņa un lūkojos tajā, taču tajos Jāņos, kad mēness bija tik liels, ka likās, tas ripo pa pusdebesīm, es tam izbrēcu savu sāp — ka man tas ir apnicis, ka nevēlos, lai viss turpinātos tā, kā līdz šim. Izraudājusi uzkrāto sāpi mēnesim, es nomierinājos.
 
Nepagāja ne divi mēneši, man piezvanīja no pagasta, piedāvājot amatu, par kuru pirms tam nevarēju ne iedomāties, un, sēžot priekšniecības kabinetā, pār mani nāca apskaidrība, ka pilnmēness ir dzirdējis manu gatavību kaut ko dzīvē mainīt un ka atbraukušajam dakterim bija taisnība par manu nevēlēšanos gribēt ko citu.
 
Es nekad nebiju strādājusi ar cilvēkiem, bet iespēja izrauties no pelēkās ikdienas rutīnas un sākt pavisam jaunu posmu dzīvē man nāca kā dāvana no sapņu un ilgu pasaules, es nevarēju to nepieņemt. Kaut arī iesākumā baidījos, tomēr stiprināju sevi ar domu, ka es taču to visu pati piesaucu...»

Uz augšu