Kā katru gadu, arī šā gada nogalē mūsu valstiski svarīgākie un sociāli atbildīgākie kungi jau sākuši uzstāties ar cildenām un iedvesmojošām uzrunām savai mīļajai tautai.
Lato Lapsa: Cienīto kungu svētku bla-bla-bla klausoties
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ak, cik aizkustinoši Ziemassvētku priekšvakarā izteicās mūsu gādīgais Ministru prezidents — Godmaņkungs, lūk, esot pārliecināts, ka «mēs spēsim pārvarēt grūtības, ja veidosim savstarpējās uzticības kapitālu mūsu valsts attīstības un sabiedrības labklājības veidošanā».
Piebalsoja Valsts prezidents — arī Zatlerkungam par valsts un tās iedzīvotāju grūto situāciju, izrādījās, bija kas valstisks un rūpjpilns sakāms — redziet, «asaras nelīdzēs, bet ir nepieciešams veikt nopietnas reformas» un vēl papildus tam «sargāt savu mīlestību, ticību un vienotību».
O, un cik jauki Latvijas Bankas vadītājs aicināja mūs nebūt pesimistiem — jo saskaņā ar Rimšēvičkunga vārdiem, ja «cilvēki būs pesimistiski un domās, ka būs krīze, ja visi cilvēki netērēs un naudas līdzekļus pieturēs, tad krīze varētu būt vēl daudz dziļāka».
Nav šaubu, ka gadumijā mēs saņemsim vēl prāvāku porciju šā tradicionālā bla-bla-bla: «mediju ekspertiem» un politologiem pāris dienas būs, ko paanalizēt un salīdzināt ar iepriekšējo gadu uzrunām... jā, un tas tad laikam arī viss. Kā jau parasti — jo kurš gan atceras, ko šie paši un viņiem līdzīgie kungi runāja pirms apaļa gada?
Kurš atceras, kā Zatlerkungs skaitīja kaut ko tikpat banālu un neizteiksmīgu par sirdsmieru un sirdsmīlestību? Kā Godmaņkungs ar norūpējušos vaigu pieminēja mūsu gaidāmo stabilo izaugsmi? Kā optimistiskais Rimšēvičkungs — tas pats, kurš tagad sakās esam visus laikus brīdinājis par gaidāmajām problēmām, — klāstīja, kā «viegla piezemēšanās — atgriešanās pie ilgākā termiņā uzturamas izaugsmes jeb 5–7% IKP gadā — ir scenārijs, ko dati neliek apšaubīt»?
Vai kā tas pats Rimšēvičkungs pirms apaļa gada visiem skaidroja (un tagad ij nedomā sarkt), ka «pēc iespējas jānošķir arī lietpratīga analīze no vēlmes ar ekonomikas vērtējumu kļūt par situācijas ietekmētājiem par labu savām finanšu interesēm», vēl pieminot riebīgu «konkrētu Ziemeļvalstu banku, kura gada gaitā turpinājusi publicēt nemainīgi drūmus pareģojumus par Baltijas, bet jo sevišķi Latvijas ekonomikas izredzēm, vienlaikus agresīvi palielinot savu klātbūtni reģiona kreditēšanas tirgū»?...
Tā, rau, ir gadumijas valstisko uzrunu un publisko atziņu jaukā īpašība — labākajā gadījumā plašajai publikai no tām jau pēc gadiņa prātā paliek labi ja vien aicinājumi tīrīt zobus, gludināt bikses un mācīties angļu valodu, turklāt arī šīs atmiņas, maigi izsakoties, nav gluži tādas, kā iecerējuši attiecīgo padomu devēji. Savukārt visādi citādi — kaut ko viņi tur runāja, jo bija jau jārunā.
Ar to tad, redz, varētu būt arī saistīta viena maza krīzes laiku svētku vēlēšanās — sak, vai gan nebūtu skaisti, ja šogad nākamajās svētku uzrunās vārdiem kaut nedaudz sekotu arī darbi? Vai vismaz — ka vārdi kaut cik atbilstu realitātei?
Nu, piemēram, par to pašu valstiski pieminēto «savstarpējās uzticības kapitālu mūsu valsts attīstības un sabiedrības labklājības veidošanā». Vai gan nebūtu jauki, ja tas viss, ko pēdējā laikā publiski runā Zatlers (par visiem PVN, mediju finansēšanu utt.), būtu kaut kas praktiski īstenojams un ar reālu pamatu, bet ne pliki vārdi, ko viņam kārtējie mazatbildīgie padomdevēji-iztapoņas sarakstījuši ar vienu vienīgu aprēķinu — lai taču cilvēks parunā to, ko tauta grib dzirdēt, — tāpat jau nekas slikts (un vispār nekas) no tā nenotiks?
Vai gan nebūtu jauki, ja uzticības kapitāls Rimšēviča kungam sāktu augt griezdamies reizē ar viņa atteikšanos no kaut puses savas astronomiskās algas viņa kvēli mīļotās valsts labā? Varbūt tad viņš arī pamatotāk varētu aicināt citus cilvēkus tērēt un nepieturēt naudas līdzekļus — un kāds arī tiešām ticētu viņa vārdiem?
Un vai nebūtu jauki, ja mums jau vistuvākajā laikā rastos pamats nevis tikai klausīties Godmaņkunga bla-bla-bla, bet gan sākt veidot augšminēto uzticības kapitālu, teiksim, Slaktera un Veldres profesionalitātei, Šlesera nesavtīgumam, Kastēna godīgumam, Rozes sajēgai par darāmo un visam Saeimas «drīmtīmam» — «Eiropas visprofesionālākajam parlamentam», kas balso par novadu izveidi, pat nezinot, kur īsti tie atrodas mūsu milzīgajā valstī?
Būtu taču arī jauki, ja pats Godmaņa kungs spētu kaut divas dienas pēc kārtas palikt pie viena un tā paša viedokļa, — uzticības kapitāls noteikti tikai vairotos, ja mūsu premjers trīs dienas no vietas nenāktu klajā ar, piemēram, klaji pretrunīgiem apgalvojumiem par mūsu gribēšanu-negribēšanu-atkalgribēšanu aizņemties no Igaunijas.
Vēl jaukākas lietas ar uzticības kapitālu noteikti notiktos, ja slepus netiktu pieņemti lēmumi par mežu izciršanu, paziņojumi par banku pārņemšanu netiktu rakstīti, tajos vienlaikus pieminot iespēju konkrēto banku tomēr slēgt (interesanti, pats Godmanis apjēdz, cik simtus miljonu valstij izmaksāja tikai šī viņa stulbība?), aizņēmumi no starptautiskajām organizācijām tiktu ņemti ar skaidru un saprotamu plānu, kā tos izmantot valsts attīstībai, nevis primitīvai noēšanai...
Ak, piedodiet, bet nu jau gan es aizsapņojos. Laimīgu jauno gadu un veiksmīgu uzrunu klausīšanos!