Kāpēc Godmaņa valdība/koalīcija nav jātriec ratā jo ātrāk, jo labāk

Ir cilvēki, kas saka, ka Atis Slakteris ir apkaunojums valstij jau gadiem ilgi – un tikai valsts laime, ka āksts dzērumā savulaik uzrāpies uz skatuves tepat Latvijā un nevis Blumberga televīzijā (kaut, protams, dzērums būtu kaut jel kāds izskaidrojums).

Ir cilvēki, kas saka, ka Mārtiņš Roze ir totālas un absolūtas nekompetences paraugs, kurš, sev ierasti bildējot plikas meitenes, būtu daudz vairāk vietā, nekā lemjot par mežu izciršanu vai mēģinot iestāstīt, cik konkurētspējīgiem mūsu zemniekiem jābūt ar savām smieklīgajām subsīdijām, kuru šogad, cik noprotams, pateicoties lieliskajam ministram, būs vēl mazāk.

Ir cilvēki, kas saka, ka dīvainā kārtā zirgus beidzot piemirsušais Vinets Veldre savā amatā lieliski iederoties tikai tāpēc, ka tajā vispār var būt jebkurš – un katram, kurš par to šaubās, atgādina, ka galu galā šos pienākumus ilgāku laiku lieliski pildīja tas pats Atis Slakteris un ka jau Ļeņins gana skaidri norādīja – valsti var vadīt pat ķēkša.

Ir cilvēki, kas saka, ka Ainārs Šlesers ar visiem saviem tūkstošlatu algas (uz valsts rēķina, protams, kā citādāk) saņemošajiem šoferu dēlēniem un preses sekretāriem beidzot varētu būt pārsniedzis visas pieļaujamās nekaunības robežas un tāpēc palaižams, piemēram, beidzot iegūt kaut jel kādu – nu, kaut vai kā šofera dēlēnam – augstāko izglītību.

Ir cilvēki, kas saka, ka Kaspars Gerhards lieliski varētu atbrīvot savu ekonomikas ministra amatu par labu Atim Slakterim un labi saprotamu iemeslu dēļ neviens to pat nepamanītu – gluži tāpat kā Latvijas ekonomika nav pamanījusi līdzšinējo ekonomikas ministra darbību.

Ir cilvēki, kas saka, ka Helēna Demakova... nu, labi, gan kāda vairs vispār jēga kaut ko teikt par Helēnu Demakovu kā kultūras ministri. Vai par Ivetu Purni kā labklājības ministri – jo kamdēļ izzūdošai parādībai būtu vajadzīga sava ministrija? Vai par tiem, pārējiem ministriem, kuru vārdi un sejas ir tikpat nepazīstami kā reālie darbi...

Šais apgalvojumos var klausīties, taču – kas nu teiktajā tāds īpašs? Pie tā visa taču mēs jau sen, gadu gaitā esam pieraduši. Un kas tad visā aprakstītajā ir atšķirīgs no tā, kas varbūt nedaudz citu cilvēku izpildījumā ir bijis vērojams pirms gada, diviem un trim, - no visas šīs jau tradicionālās nekaunības, mazspējas, slinkuma, lupatības un vienkārši dīvainībām?

Līdz ar to viss iepriekš minētais nu nekādi nav uzskatāms par iemeslu, kura dēļ būtu enerģiski jāaicina Ivara Godmaņa valdība prasties un vienreiz tīties pie velna vecmāmiņas. Jo vairāk, ka visi šie ļaudis taču jebkurā brīdī ir gatavi paziņot, ka ir gatavi uzņemties atbildību par situāciju – un turpināt tādā pašā garā, jo «šādā situācijā» stabilitātes un līdzīgu svarīgu iemeslu dēļ taču ne valdību, ne Saeimu, ne prezidentu nedrīkst mainīt.

Taču ir kas cits, kura dēļ šī valdība un šī Saeima tik tiešām ir jāaiztriec ratā jo ātrāk, jo labāk. Un iemesls ir nevis Šlesera nekaunība, Slaktera ākstības, Rozes nekompetence vai Veldres dīvainības, bet gan tas, ka šo kungu vidū nav redzams neviens, kam būtu skaidrs reālas, valstij un tās iedzīvotāju nākotnei par labu nākošas darbības plāns, ar to saprotot ko vairāk par plāniņiem no sērijas «oi, sāk beigties nauda apēšanai? tad tak kaut kur jāaizņemas».

Mums saka – bet ir taču lieliskais, titāniski strādājošais Ivars Godmanis. Taču jebkuru darbu vērtē pēc tā rezultātiem. Ja vienam cilvēkam ienāk prātā saskaitīt smilšu graudiņus jūrmalā, saskaitīt visas automašīnas uz ielas vai pašam pārbaudīt visus budžeta skaitļus, tad šāda labdabīga dīvaiņa – titāniskā darba veicēja – vieta, protams, nav klīnikā, bet arī ne jau nu vienā no galvenajiem valsts posteņiem.

Taču pie mums ir citādi. Mūsu premjers lieliski spēj izskatīties norūpējies, televīzijas kameru priekšā rakties pa papīriem vai stāstīt par izzināto ārvalstu pieredzi un pingvīnu dzīves īpatnībām. Protams, valdības vadītājam ir jāspēj būt striktam kameru priekšā, taču vēl svarīgāk – viņš nedrīkst būt lupata, kad viņam jātiek galā ar kādu īpašu nekauņu tajā valdībā, ko viņš it kā vada. Un pāri visam – viņam jāspēj vadīt valsti un pašu valdību; turklāt vārds «vadīt» parasti nozīmē, ka ir kāds skaidrs mērķis un spējas apzināti doties tā virzienā. Diemžēl mūsu premjers to vienkārši nespēj.

Kāda jēga no valdības, kurā premjers nespēj saukt pie kārtības savus ministrus pat pēc visdīvainākajām izdarībām un kurā ministri, kā šķiet, premjeram aiz muguras var darīt visu, kas vien ienāk prātā? Kāda jēga no valdības, kuras vadītājs nevis rūpējas, lai viņa valdības deklarācija un rīcības plāns neizskatītos atklāti smieklīgi, bet sauc pie atbildības ierēdni, kurš kādu šī te rīcības plāna punktu burtiski izpildījis? Kāda jēga no valdības, kura taupības plānus vēlas īstenot tikai uz citu rēķina un bez domāšanas izkauj slaucamās govis, lai sanāktu naudiņa slaucamajam aparātam? Kāda jēga no valdības, kura bez liekas domāšanas izsludina ministriju apvienošanu un tikai pēc tam sāk rēķināt, vai tur vairāk būs ieguvumu vai zaudējumu, - un rada iespaidu, ka tieši tā strādā attiecībā uz jebkuru stratēģisku jautājumu?

Godmanis veic titānisku darbu? Būsim reālisti: Godmanis vienkārši nedara to, par ko valsts viņam maksā naudu, - Godmanis neredz neko tālāk par degungalu, nākamā mēneša algu izmaksām utml., turklāt, kā redzams janvāra sākumā, nespēj panākt, lai viņa vadītās valdības ministri nodrošinātu kaut vai tās. Bet galvenais – kāda jēga no valdības un tās vadītāja, kuriem nav, vēlreiz nav un joprojām nav plāna, ko darīt?

Viņi gadiem ilgi ir bijuši speciālisti dažādu «ilgtspējīgās attīstības» un «nacionālās attīstības» plānu sacerēšanā, kuriem ir bijusi un ir tikai aprakstīta papīra cena. Gadiem ilgi tas arī ir gājis cauri, jo valsts kaut kā pamazām kaut kur ir virzījusies, - līdz brīdim, kad sakrita kopā pasaules un pašmāju ekonomiskās problēmas. Šajā brīdī, vēl salaižot valdībā neskaitāmus Slakterus-Veldres-Šleserus-Godmaņus, tad nu beidzot ir pārsniegts kritiskais līmenis, līdz kuram procesi vēl plus-mīnus notika paši no sevis, uz kaut cik, kaut kā, bet tomēr sakārtotās valsts pārvaldes sistēmas rēķina.

Var, protams, cerēt, ka nu tikai šī varza titāniski, kaut bezjēgā strādājošā Godmaņa vadībā saņemsies, sāks strādāt un sastādīs lielisku plānu – to pašu, par kuru āksts Slakteris jau publiski paziņojis, ka tas «paredz, ka atgriežamies pie Iekšzemes kopprodukta pieauguma. Sāksim pelnīt». Bet nelaime tā, ka šī varza uz to vienkārši nav spējīga – viņiem nav ne vīzijas, ne priekšstatu, ne zināšanu, ne pat datu un saprātīgu prognožu izdarīšanas metožu.

Varu pastāstīt, kā mana kolēģe Kristīne Jančevska decembrī labu brīdi mēģināja no Finanšu ministrijas izvilināt skaidru un izsmeļošu atbildi – kurā brīdī tad šī iestāde pērn pamanīja briestošās ziepes un ziņoja par tām vienmēr modrajam premjeram Ivaram Godmanim. Mērķis mums bija vienkāršs – saprast, kurā brīdī tad reāli valdības vadītājam tika paziņots par skaidrām un nepārprotamām prognozēm, kas paredzēja iekšzemes kopprodukta strauju samazinājumu, un cik ilgs laiks viņam bija vajadzīgs, lai atvadītos no sava labu brīdi pilnīgi bezjēdzīgā optimisma.

Taču pēc ilgas un mokošas sarakstes izrādījās, ka mūsu Finanšu ministrija spējīga ir tikai nesakarīgu vārdu un teikumu savirknējumu rakstīšanā, faktiski katrai nākamajai tēzei izslēdzot iepriekšējo, un ka mūsu titāniski strādājošajam premjeram tas ir šķitis labi gana. Kaut pagājušā gada sākumā pat kurmim bija skaidrs, ka, piemēram, nekustamā īpašuma spekulantu lielā nauda no Latvijas strauji ceļo projām, ne tas, ne neskaitāmi citi faktori vienkārši nav tikuši ņemti vērā līdz pat brīdim, kad beidzot tas viss sāka atspoguļoties budžetā. Un tad – jā, tad, izsakoties āksta Slaktera vārdiem, «valdība rīkojās apņēmīgi».

Kā tas izpaudās? Citēšu precīzi: «Redzot straujo ieņēmumu samazinājumu gada nogalē, ko īpaši ietekmēja pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumu kritums, valdība rīkojās apņēmīgi. Decembrī valsts pamatbudžeta izdevumi, salīdzinot ar 2007. gada decembri, tika samazināti par 30% jeb 154 milj. latu. Tā gada sākumā budžeta ieņēmumi parasti ir būtiski mazāki par izdevumiem, sarunas ar starptautiskajiem finanšu donoriem tika intensificētas, lai jau 2008. gada beigās Valsts kasē tiktu ieskaitīti pirmie līdzekļi.»

Tātad: mums ir valdība, kas joprojām, līdz šai baltai dienai visā nopietnībā uzskata, ka kaut kas darīt jāsāk, tikai redzot iestājušās milzu ziepes, - un absolūti nav spējīga kaut ko prognozēt laikus vai kaut savākt datus šādu prognožu izteikšanai. Savukārt par šīs titānu valdības solījumiem aši jo aši nodrošināt valsts uzplauksmes plānus visu pasaka kaut vai viens sīkums – stāstiņš par to, kā tiks «izvērtēta iespēja veidot juridisku konstrukciju, kas atvieglotu komercbanku slogu, ko rada pieaugošais maksātnespējīgo kredītņēmēju skaits»: tā vietā, lai valsts kaut jel ko skaidri pateiktu, tiek solīts līdz martam izvērtēt kaut ko, tad izvērtēt izvērtējumus, izvērtējumu izvērtējumus, utt...

Tad ko darīt, kamēr Godmanis, turpinot savu titānisko darbu, nebūs ļāvis vienkārši apēst un izķiņķelēt visu ārvalstu palīdzību, kamēr Šlesers nebūs savus šoferus sabīdījis pat apvienotajā izglītības, kultūras un vēl nezin kā ministrijā, kamēr visa pārējā valdošās koalīcijas un valdības varza nebūs turpinājusi rosīties ierastajā stiliņā? Šī te slinkā, nekaunīgā un galvenais – mazspējīgā varza mums apgalvo, ka tagad neko nedrīkst mainīt. Nekā tamlīdzīga – ja tagad neko nemainīs, kļūs tikai sliktāk un sliktāk. Pēc gada mēs būsim spiesti aizņemties kārtējos miljardus, tad vēl – ja, protams, kāds vēl dos.

Ar vārdu sakot – jo ātrāk šī varza tādā vai citādā veidā tiks patriekta, jo ātrāk parādīsies kaut jel kāda cerība. Jo pat Andris Šķēle kopā ar visu savu ģimenīti, vēl pieņemot palīgus, nenozagtu pat desmito daļu no tā, ko pašreizējā bezjēgas varza vienkārši notrallina savā slinkumā, stulbumā, neizlēmībā un totālajā nespējībā.