Nav nekādu šaubu, ka pēc vakardienas grautiņiem Vecrīgā tuvākās dienas paies savstarpējos politiskajos pārmetumos un demagoģijā, kā arī, protams, vainīgo noskaidrošanā, kaut drīzāk – grēkāžu izvēlēšanā.
Lato Lapsa: Grautiņa mācības un jautājumi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
To visu klausoties, vērojot un lasot, būtu svarīgi atcerēties dažas, manuprāt, svarīgas lietas. Citādi, kā jau tas pie mums pierasts, taisnība atkal izrādīsies tiem, kas skaļāk bļauj, bet vainīgie, skaidra lieta, būs tie, kuriem nepietiks nekaunības vainu novelt uz citiem.
Pirmkārt, neapšaubāmi visi politiķi runās tieši to, kas viņiem šādās situācijās ir jārunā. Pie varas esošie (jau vakar vakarā "pieteicās" Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš) lādēs opozīciju, kas, lūk, esot bezatbildīgi sapulcējusi masas eksplozīvā brīdī, savukārt opozīcija tikpat naski apsaukās varu, kura, lūk, cilvēkus novedusi tik tālu, un sliktiem vārdiem piesauks arī agresīvās piedzērušos riebekļu saujiņas.
Tur savā ziņā taisnība būs abiem – kaut otrajiem nedaudz vairāk: nevar noliegt, ka papildus zināmas sabiedrības daļas gatavībai pajandalēt jebkur – vai tā būtu lauku ballīte vai Doma laukums – agresija šādos apmēros atgadās tad, kad pietiekami lielam cilvēku daudzumam bezcerība, niknums un neticība, ka kaut ko šai valstī var sasniegt normālā ceļā, pārsver veselo saprātu un (latvisko) bailīgumu.
Otrkārt, skaidrs, ka gan pie varas esošie, gan opozicionāri – kaut pirmie vairāk nekā otrie – tuvākajās dienās sacentīsies, lai atklātu kādas apjomīgas sazvērestības, kuru dēļ tad arī notika vakardienas grautiņi, un mistiskus ārvalstniekus vai pašmāju "piekto kolonnu", kuri noteikti būs galvenie vaininieki.
Šos sazvērestību teoriju atbalstītājus (par pirmo jau vakar pieteicās āksts vārdā Vinets Veldre, kuram bija pienākušas „ziņas” par mistiskiem krievu medijiem, kas aicinājuši uz ļauniem darbiem) nemulsinās nekādas dīvainības – nu, kaut vai, ja reiz grautiņi bija tik brīnumaini organizēti, kāpēc to dalībnieki nebija parūpējušies pat par sejas maskām vai kaut elementāriem "Molotova kokteiļiem".
Treškārt, mums mēģinās iestāstīt, kādas demokrātiskai Eiropas valstij nepieņemamas šausmas vakar ir notikušas un cik līdz kapa malai vainīgiem jājūtas visiem tiem, kas tajās kaut kādā veidā piedalījušies. Un arī tā nav taisnība: tas, ko mēs redzējām, ir pilnīgi normāla, tai pašā Eiropā, kurā mēs esam iekšā ar visām četrām, daudzus gadu desmitus pieņemta un savā ziņā akceptēta sabiedriskā protesta forma.
Nav ne mazākā pamata domāt, ka tādā valstī, kādā mēs pašlaik dzīvojam, - kurā vara pēdējā gada laikā pret saviem iedzīvotājiem ir kļuvusi melīgāka, nekaunīgāka, ignorantāka un vienaldzīgāka kā jebkad iepriekš, - mēs no šādām protesta formām varam izvairīties. Vēl vairāk: visa Eiropas pieredze rāda – ja valsts no notiekošā neizdara tūlītējus un sev netīkamus secinājumus (ar ko mūsu valsts vara nez vai spēj izcelties), protesta formas kļūst tikai asākas un plašākas.
Un visbeidzot – ir skaidrs, ka gadījumā, ja mēs dzīvotu normālā tiesiskā valstī, kur politiskā un profesionālā atbildība nav tikai tukši vārdi, pēc vakardienas notikumiem jau šodien būtu jāseko Valsts policijas vadītāja Alda Lieljukša, mūsu tā sauktās Drošības policijas un Satversmes aizsardzības biroja vadītāja Jāņa Reinika un Jāņa Kažociņa un, protams, arī iekšlietu ministra Mareka Segliņa (par tādiem pārpratumiem kā Ivara Godmaņa lolotais Informācijas analīzes dienests ij nerunāsim) izlidošanai no posteņiem ar treknu pēdas nospiedumu uz labi atsēdētās pēcpuses.
Kāpēc? Tāpēc, ka uz protesta formām un to iemesliem mēs varam skatīties dažādi, taču viens ir skaidrs: tieši šo cilvēku atbildība ir tā, lai mums būtu kaut jel kāda drošība, ka šī valsts un tās pamati pastāvēs šodien, pēc mēneša un gada. Šie cilvēki ir pilnīgi un simtprocentīgi izgāzuši viņiem valsts izteikto un uzlikto uzticību – un tie nav tikai tukši vārdi vien.
Es domāju, ka jau vistuvākajā laikā ir jānoskaidro visu šo amatpersonu atbildība par veselu virkni sīkāku jautājumu. Piemēram – kuras tieši amatpersonas izlēma kārtības nodrošināšanai Vecrīgā iesaistīt salīdzinoši niecīgus spēkus? Kuras tieši amatpersonas deva pavēli pret protestētājiem izturēties tik maigi, kā apliecina neskaitāmi aculiecinieki? Protams, arī – kam mums vispār vajadzīgas šīs neskaitāmās ar bruņām apkarinātās un iespaidīgi trenētās specvienības, ja viss, uz ko tās saņemto pavēļu vai kā cita dēļ spējīgas, ir – puslīdz nosargāt Saeimas ēkas durvis un pagrabināt vairogus?
Bet pats galvenais atbildības jautājums šiem Kažociņiem, Reinikiem, Lieljukšiem un Segliņiem ir cits. Domāju, ka vēl simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju šodien pēc vakardienas notikumiem ir skaidrs – mūsu valsts vara ir tik izkurtējusi, ka pietiek ar dažiem simtiem cilvēku, lai apgāztu Brīvības pieminekli, izdemolētu Saeimas ēku, izplūkātu Godmanim bārdu un iekakātu Rīgas pils vāzēs. Tad jau droši vien ar dažiem tūkstošiem pietiek, lai iznīcinātu šo valsti kā tādu?
Nedomāju, ka vakardienas mītiņa rīkotāji bija plānojuši šādu iznākumu, taču gluži nejauši viņiem sanācis īsti pārliecinošs arguments par to, cik vērta un spējīga ir mūsu valsts pašreizējā vara.