Psihologi apgalvo, ka laimīgi cilvēki dzīvo ilgāk. Un nekādā gadījumā nedrīkst turēt dusmas sevī, jo tas ir tiešais ceļš uz slimībām.
Vai pāris var dzīvot kopā ar vecākiem? (Iesaka psihoterapeits)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Cilvēka daba vienlaikus ir gan pastāvīga, gan nepārejoši mainīga. Visu mūžu dzenamies pēc laimes, bet, kad esam atraduši, neatpazīstam to. Tikai tad, kad no laimes putna vairs tikai astes spalva palikusi rokā, atjēdzamies: jā, bija gan, bet — kur palika?
Kas vainīgs, ka neprotam paturēt un saglabāt laimes izjūtu? Viens no iemesliem — mūsu nespēja būt elastīgiem. Mēs neprotam pieņemt pārmaiņas un pārāk saasināti reaģējam uz katru izteikumu vai darbību no malas.
Mēs metamies cīņā pret tiem, kuru rīcība neatbilst mūsu iztēlē izveidotajai. Aktīva rīcība un ātra reakcija ir vajadzīgas, taču bieži vien mēs pārforsējam un cīņā patērējam daudz spēka un enerģijas.
Irīna (27):
«Radās nepieciešamība kādu laiku padzīvot pie vīra vecākiem. Sākumā šķita, ka varēs labi dzīvot, bet nepagāja pat divi mēneši, kad sapratu: esam pieļāvuši kļūdu.
Abi vecāki ir žirgti. Viņiem liekas, ka tagad, kad dzīvojam zem viena jumta, mums ir kopīgs ne vien vakariņu laiks, bet kopā arī jāizklaidējas, jādarbojas un viss kopīgi jāapspriež. Pie viņiem bieži ciemojas arī otra dēla ģimene ar trim pusaugu bērniem. Un tā nu mums savas personīgās dzīves vairs nav.
Jūtu, ka kļūstu kašķīga un nervoza, bet, galvenais, man radusies sajūta, ka esmu lieka, un arvien biežāk raudu, atceroties iepriekšējos gadus. Vīrs jūtas diezgan labi — viņš taču ir mājās! Toties mani kaitina katrs sīkums, pat vīra uzvedība. Nu, kā var justies apmierināts, ja šobrīd par savu varam saukt tikai gultu un vēl pāris mēbeļu?!
Zinu, ka pagaidām mainīt neko nav iespējams, bet tiem, kuri gatavojas dzīvot kopā ar vecākiem, iesaku: labāk palieciet īrētā istabā nekā izšķirieties par kolektīvu kopdzīvi.»
Sadzīvot var ar visiem
Būtu jau ideāli, ja diviem cilvēkiem, sākot kopdzīvi, kāds pasniegtu arī mājas vai vismaz dzīvokļa atslēgas. Diemžēl daudziem pāriem jāsamierinās ar dzīvi vecāku paspārnē.
Bet — vai visi, kuri dzīvo kopā ar vecākiem, ir tik nelaimīgi?
Vai liktenis, saliekot kopā divas paaudzes, mums nepiedāvā arī kādu mācību stundu? Situācijas, kurās nokļūstam, nav nejaušas — tās paredzētas iepriekš pieļauto kļūdu labošanai, jaunas domāšanas un rīcības izveidei.
Ja ar mums notikušas pārmaiņas un mēs paši tās esam veicinājuši, nekas cits neatliek kā pieņemt tās, piemērojoties jaunajiem apstākļiem. Pozitīvas izjūtas nevar veidot, raudot par vakardienu. Sadzīvot var ar visiem, ja vien šie cilvēki neapdraud jūsu fizisko un psihisko veselību. Iemācieties pieņemt par savu to vietu, kurā atrodaties!
Iemācieties saskatīt kaut niecīgu sīkumu, kas var jūsos radīt mieru, un jūs jau jutīsieties labāk, manīsiet sevī enerģiju, lai apgūtu sadzīvošanas prasmi. Galvenais, neļaujiet vaimanām par zudušo laimi sagraut šodienu, kuru jūs joprojām esat tiesīgi saukt par savu dzīvi!