Dzīvnieku pasaulē nepastāv idilliska dzimumu vienlīdzība, jo tāda sistēma evolucionāri ir neefektīva. Tur, kur tāda ir (dažām putnu sugām), veidojas konflikti, jo nav īsti skaidrs, kurš perēs olas. (A. Utināns «Cilvēka psihe».)
Kas mājā ir saimnieks, vai kurš perēs olas?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tātad dzimumu vienlīdzība no dabas nav paredzēta, jo suga, kas turas pie kaut kā tāda, nevar pietiekami efektīvi vairoties. Jāķīvējas, kas tad tās olas perēs! Kamēr ķīvējas, tikmēr olas saplīst vai tās aiznes lapsa, vai vairs nav perējamas, jo sabojājušās...
Tām sugām, kam ir skaidrība, kas mājā ir «saimnieks» vai «saimniece», olas tiek perētas rātni un pilnīgi visas, kas nodrošina pietiekamu jauno putnēnu izperēšanas procentu. Tātad, lai varētu efektīvi vairoties, kādam jābūt «priekšniekam». Atsevišķām sugām tie ir tēviņi, citām —mātītes.
Tāpēc viena dzimuma dominēšana ir determinēta un neizraisa iebildumus otram, kas labprātīgi pakļaujas, — tā joprojām apgalvo A. Utināns. Plēsīgo putnu mātītes dominē pār tēviņiem, mūsu tuvākiem radiniekiem primātiem, savukārt, tēviņi dominē pār mātītēm. Cilvēku suga tātad turpina radinieku tradīciju un piekopj patriarhālas attiecības. Turklāt Utināns apgalvo, ka tradicionālais patriarhāts ir bioloģiski nosacīts.
Teikšu godīgi, ķīvēties par to, «kuram jāperē olas», man arī nešķiet īpaši prātīgs pasākums. Labāk tomēr mierīgi vienoties. Iespējams, pat izdosies vienoties to darīt pārmaiņus. Bet ar to patriarhātu kā bioloģisku nepieciešamību, man šķiet, tā īsti kaut kas nav kārtībā. Tas būtu skaidrs, ka sadarbība un produktīvi uzvedības modeļi nodrošina efektīvāku šīs planētas iespēju un resursu izmantošanu.
Atliksim malā filozofēšanu par to, «kurš mājā saimnieks», un to, vai tas ir Dabas mātes noteikts, un paprātosim par interesantākām lietām. Proti, par pārošanās attiecībām. Kas tas ir? Tie ir uzvedības modeļi, kas liek jebkuram šīs zemes radījumam, cilvēku iekaitot, uzvesties tā, lai pievilinātu partneri, ar ko gribētos radīt pēctečus. Cilvēka gadījumā ne vienmēr pārošanās attiecību sākuma posmā tiek domāts par bērnu radīšanu. Nereti arī beigu posmā joprojām netiek par tiem domāts.
Nu, tātad zvans nozvanīja, attiecīgam indivīdam galvā dzima doma — tā kā derētu papāroties... Ko tad indivīds dara? Zinātnieku vērojumi liecina, ka visādi citādi patriarhāli noskaņotais indivīds pēkšņi maina uzvedības veidu. Kādu?
Par to tālāk stāsta Utināns:
«Ļoti bieži pārošanās attiecību laikā notiek dominēšanas inversija. Uz kādu laiku (parasti neilgi pirms pārošanās) tēviņš nonāk pakļautībā un visādi demonstrē mātītei, ka nav bīstams un ir paklausīgs.»
Nu, meitenes, kādu mācību mums būs no tā gūt? Pareizi! Sieviešu interesēs būtu tēviņu visu laiku uzturēt pārošanās laika attiecību stāvoklī! Paldies Dievam, Homo sapiens atšķirībā no citiem zīdītājiem gatavs pāroties, neievērojot sezonas, kaut katru mīļu dieniņu! Tātad, jo mēs, sievietes, vairāk pavedinām un vilinām, jo vīrietis izrāda, ka ir paklausīgs. Būs vien frančiem taisnība par to sieviešu meklēšanu visādās ķibelēs.
Savukārt uz manu aci cilvēku sugai vīriešu kārtas pārstāvju dominante nemaz tik dominējoša neveidojas. Īpaši, ja tas patriarhālais tipiņš nonācis seksīga sievišķa rociņās.