Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9927614t1h18d1.jpg)
Tuvākajās dienās Valsts prezidentam jāizšķiras par īstā premjera kandidāta nosaukšanu, kurš spētu izvest valsti no krīzes, turklāt 31. martā beidzas Valda Zatlera ultimāts Saeimai un valdībai, kas var novest pie parlamenta atlaišanas. Aizvien skaļāk izskan brīdinājumi, ka tas būtu ceļš uz haosu, kad politiķi vairs nespēs pieņemt nepopulārus lēmumus par tēriņu apcirpšanu, bet tikai tā iespējams apturēt tālāku kritienu, kas draud ar vēl smagākām ekonomiskajām sekām. Lai gan līdz šim pārsvaru par labu prezidenta viedoklim sabiedrībā nodrošinājis dramatiskais uzticības kritums kā koalīcijas, tā opozīcijas partijām, tieši no prezidenta prasītu atbildību par tālāku krīzes padziļināšanos.
Par to brīdina politiķi, uzsvērdami, ka arī prezidents vainojams pie pēdējā laika politiskā haosa valstī. Informēti avoti stāstījuši, ka iepriekš V. Zatlers jau ticis šantažēts ar to, ka, tālāk iejaucoties valdības darbā un turpinot turēt Dāmokla zobenu virs Saeimas, viņam pašam nāksies uzņemties atbildību, ko Satversme neparedz, tieši tik lielā mērā, kādā prezidents pēdējās nedēļās balansējis uz savu pilnvaru robežas. Prezidenta atkāpšanās, sperot soli atpakaļ un nemudinot premjeru uz demisiju, pēc tam, kad jau bija viņam izteicis neuzticību, daļēji tiek skaidrota tieši ar nevēlēšanos šo atbildību uzņemties. «Neatkarīgajai» zināms, ka mirkli pirms šīs tikšanās ar Ivaru Godmani prezidents tika informēts par koalīcijas politiķu tai rītā spriesto, arī par V. Zatlera lemtspēju noniecinošo izteikumu, ka «nevar tikai griezt lentītes un mētāties ar vārdiem, nenesot politisko atbildību».
Tāpat pēdējā laikā V. Zatlers ar atsevišķiem lēmumiem vai minstināšanos tos pieņemt atstājis iespaidu, ka tas tiek darīts, nevis vadoties pēc valstisku interešu plāna, bet polittehnoloģiskām viltībām, kā apspēlēt politiskās partijas, pirmām kārtām jau Tautas partiju.
Lai gan publiskajā telpā īpaši no tiem, kuri ir kritiski pret koalīcijas partijām, allaž izskan aizdomas, ka V. Zatlers rīkojas partiju, pirmām kārtām jau TP, interesēs, patiesībā politiskās elites viens no visbiežāk kuluāros uzdotajiem jautājumiem ir: «Kas dod padomus prezidentam?» Pat ietekmīgākie politiķi par to rausta plecus un atzīst, ka labprāt to vēlētos zināt, un notikumi rāda, ka šī neziņa nav liekuļota. Ka ne vienmēr izšķirošos brīžos V. Zatlers rīkojas pēc kopā ar oficiālajiem padomniekiem apspriestā plāna un izdiskutētajiem uzskatiem, bijis noprotams arī no avotiem Rīgas pilī. Viens no šādiem pārsteigumiem bija V. Zatlera lēmums pēc četru stundu tete a tete sarunas ar Ivaru Godmani 16. janvārī neuzstāt uz viņa demisiju, lai gan pirms trim dienām prezidents bija izteicis neuzticību premjeram. Kādam TP politiķim radies secinājums, ka V. Zatlers, kurš bija tieši TP sameklēts prezidenta kandidāts, pēc smagas kritikas pavadītās ievēlēšanas vadoties tikai pēc viena principa — lai sabiedrība beigtu domāt par viņu kā «oranžo prezidentu».
Demisionējušais premjers Ivars Godmanis sestdien notikušajā LPP/LC valdes sēdē pauda bažas par nopietnu konfrontāciju starp varas zariem. «Attiecības starp prezidentu, valdību un Saeimu sāk virzīties tajā virzienā, kas nav mūsu Satversmē ierakstīts. Es nezinu, vai tas beigu beigās nevedīs demokrātijas mazināšanās virzienā, un tas ir jautājums, kas ir jāuzdod Saeimas deputātiem un valdības locekļiem,» teica I. Godmanis. Pēc tam viņš «Neatkarīgajai» skaidroja, ka saprotot V. Zatlera motivāciju — mazināt spriedzi sabiedrībā, tikai jautājums esot, «vai tie ir pareizie ceļi». Ar to domāti izdarāmo darbu ultimāts Saeimai un valdībai, kura termiņš — 31. marts — tuvojas, kā arī Satversmes grozījumi, ar kuriem prezidents cita starpā cenšas palielināt arī savas pilnvaras.
Arī LPP/LC līdzpriekšsēdētājs, satiksmes ministrs Ainārs Šlesers «Neatkarīgajai» izteicās, ka V. Zatleram «jānomaina prioritātes, citādāk prezidents atbildēs par ekonomisko haosu». Prezidentam esot jāsaprot prioritātes — IKP kritums un bezdarbs, bet Satversmes grozījumi un Saeimas ārkārtas vēlēšanas «ir pareizi uzstādījumi, bet — miera laikam». «Atlaist Saeimu tikai tādēļ, ka deputātiem atšķiras viedoklis? Zatleram ir jāsolidarizējas ar Obamu un Merkeli, kas runā par ekonomikas jautājumiem. Ja 31. martā atlaiž Saeimu, partijas vairs nebūs spējīgas pieņemt atbildīgus lēmumus, grozīt budžetu. Zatleram pat nav jāatzīst, ka ir kļūdījies [ar ultimātu], vienkārši jāatzīst, ka pasaule kopš tā brīža ir mainījusies,» uzskata A. Šlesers.
Sabiedrībā V. Zatlera Saeimā iesniegtie Satversmes grozījumi vairāk saistās ar pretimnākšanu pērnā augusta referendumā paustajai 608 000 vēlētāju gribai dot tautai tiesības rosināt Saeimas atlaišanu. Tomēr V. Zatlera rosinātie grozījumi satver arī diskutablas normas, piemēram, kas prezidentam dotu plašas iespējas vienpersoniski atlaist Saeimu «īpašos gadījumos pēc konsultēšanās ar premjeru un parlamenta priekšsēdētāju», neriskējot pašam zaudēt amatu. Aizvadītajā nedēļā Saeimas Juridiskā komisija virzīja tālāk grozījumus par tautas tiesību paplašināšanu, bet ielika atvilktnē tos, kas palielinātu prezidenta pilnvaras, un pret tiem bija ne tikai koalīcijas partiju deputāti, bet arī «Jaunā laika» pārstāvji. Kopumā šo Satversmes grozījumu pieņemšana ir ietverta V. Zatlera ultimātā, kas jāizpilda līdz 31. martam, citādi viņš patur tiesības uzsākt referenduma procedūru par Saeimas atlaišanu.
Tomēr, ja V. Zatlers par vienu no ieganstiem Saeimas atlaišanai izmantotu savas pilnvaras paplašinošo grozījumu novilcināšanu, šis lēmums varētu vairs neizskatīties tikai pēc nepopulārā parlamenta atlaišanas, lai pārvarētu tautas neuzticību, bet tikpat labi pēc spēkošanās par ietekmi pār Saeimu, ko Satversmes tēvi prezidentam nav devuši.