Ko mums māca stāsts par rijīgo Zatleru pārīti un viņu svītu

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: AFI

100 tūkstoši latu noēsti un nodzerti, 450 tūkstoši nobraukāti pa ārzemēm (neskaitot pusslepeno finansējumu no Aizsardzības ministrijas), 440 tūkstoši iztērēti automašīnu iegādei un braukāšanai tepat pa Latviju, vēl simti tūkstoši latu sīkākiem izdevumiem — tostarp katliem, kannām un pannām, daiļkrāsotāju pakalpojumiem un gultas piederumiem, ekskluzīvu dizaineru priekšmetiem un tekstilizstrādājumiem, ūdenssienām un strūklakām, gleznu īrei un nesaprotamiem reklāmas pakalpojumiem, nez kāpēc pat filmai par globālo sasilšanu.

Ar vārdu sakot, atklātībā nonākušie dati par Valsts prezidenta Valda Zatlera, viņa jaukās kundzes un vēl jaukākās svītas pagājušā gada tēriņiem reizē ar, teiksim, prezidenta iespaidīgo kortežu, kas, bākugunīm mirgojot un sirēnām kaucot, šaujas kārtējā stratēģiski svarīgajā braucienā, un vēl citiem «sīkumiem» uzskatāmi parāda, kas tā mums tāda par radību — «visas Latvijas tautas prezidents», par kādu Zatlera kungs publiski solījās kļūt pēc savas savdabīgās izraudzīšanas un apstiprināšanas amatā.

Tomēr papildus šo faktu demonstrētajam Zatleru pāra un kompanjonu gandrīz vai jaunkrievu cienīgajam rijīgumam, kas, kā izskatās, neglābjami pārņem gandrīz ikvienu augstākajos Latvijas valsts amatos nonākušu indivīdu, gaismā nākušie skaitļi un dati liek aizdomāties vēl par pāris lietām, kuras varbūt ir pat būtiskākas par bariņu uz valsts naudas tērēšanu gauži nadzīgu ļautiņu. Par tām tad arī šis īsais stāsts.

Aizvadītajā nedēļā bija ļoti interesanti un pamācoši palasīties tos simtus interneta portālu komentāru, kas bija atrodami pie publikācijām par Zatleru pāra «dzīrēm mēra laikā». Lielas daļas ievirzi viegli uzminēt, bet netrūka arī gluži citu noskaņu, kuras īsi var apkopot šādās tēzēs: 1) sākas sabiedrības rīdīšana uz prezidentu, 2) partijas sāk meklēt kompromatu par Zatleru, lai nebūtu ārkārtas vēlēšanu, 3) ļaundari piespieda Zatleru pieņemt draņķus kancelejā, 4) nevar gribēt, lai mūsu mīļais prezidents iepērkas second hand veikalos, 5) Zatlers var arī nezināt, ko vispār pērk kanceleja, 6) citi tērē vēl vairāk.

Nez vai pamats domāt, ka visus šīs tēzes dažādās formās ietverošos komentārus sacerējuši tikai un vienīgi Zatlera kancelejas darboņi (it īpaši ņemot vērā, piemēram, viņu apņemšanos publiskotos skaitļus pārbaudīt un komentēt... mēneša laikā), bet jebkurā gadījumā — ne jau tas galvenais. Galvenais ir tas, ka patiesībā šīs tēzes katram mūsu jaukajam politiķim būtu ieteicams izdrukāt un novietot kaut kur aiz korsetes vai citā drošā vietā: tās kompaktā veidā parāda galvenos vaļus, uz kuriem mūsu mīļie un jaukie jau gadiem ilgi sekmīgi izpeld no jebkurām ziepēm.

Tik tiešām: paņemiet vienalga kuru pēdējo gadu alkatības, stulbuma, melīguma, negodīguma, zaglīguma vai kādas to kombinācijas radītās nepatikšanās nonākušo politiķi, vienalga, vai tas būtu Kalvītis, Šlesers, Roze, Demakova, Šķēle, Slakteris, un jūs pārliecināsieties — attaisnošanās balstās uz vieniem un tiem pašiem argumentiem.

Pirmkārt, konkrētais nabags vienkārši tiekot nomelnots; vēl vairāk — pret viņu tiekot īstenota vesela nomelnošanas kampaņa. Otrkārt, vainīgs noteikti neesot viņš, bet kādi vārdā tā arī nenosaukti riebekļi, kam viņš pārmērīgi uzticējies. Treškārt, nez vai šādi skaitļi un fakti vispār atbilstot patiesībai — jo tad taču tie jau sen būtu nākuši gaismā. Ceturtkārt, esot cilvēki un amatpersonas, kam pienākas vairāk nekā citiem — vienkārši tāpēc, ka pienākas. Piektkārt, citi esot vēl sliktāki un citur notiekot vēl trakākas lietas, tā ka nav nekāda pamata kārt pie lielā zvana tieši šo nabadziņu, kuram taču par labu runājot arī visi iepriekšējie argumenti.

Smieklīgi? Varbūt, taču lieta tā, ka pie mums, mūsu mīļotajā Latvijā, šie «argumenti» ir strādājuši gadiem ilgi un sekmīgi noder arī pašlaik. Nav ne mazāko šaubu, ka pat tad, ja izrādīsies, ka Lilitiņa kādus nebūt valsts tūkstošus ir izķiņķelējusi vienkārši lūpu krāsām vai atkal kādai pusnopirktai slavinošai intervijai, lietā tiks likti šie paši argumenti — un atradīsies pietiekami daudz ļaužu, kas jau atkal būs pārliecināti: pirmkārt, ir cilvēki, kam pienākas ķiņķelēt valsts naudu, otrkārt, citi ķiņķelē vēl vairāk, treškārt, nost nomelnojošās rokas no, piemēram, «mūsu prezidenta». Kurš, starp citu, spriežot pēc «Rīgas pils» mēmās reakcijas pēc visu minēto faktu nākšanas gaismā, sev tradicionāli vienkārši nesaprot — par ko vispār šī ņemšanās, ko?

Tad nu, rau, kāds brīnums, ka mums iet tā, kā mums iet? Jo kāpēc gan lai mums ietu labāk, kamēr mēs neesam iemācījušies visiem saviem «tautas prezidentiem» un pārējiem «tautas kalpiem» piemērot vienu, stingru un skaidru mērlenti — un kamēr visi šie Zatleri, viņu Lilitiņas un Co. nebūs apjēguši, ka savu un valsts kabatu tomēr nav labi jaukt, vienalga, sauc tu sevi par tautas prezidentu vai kaut ko citu.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu