Meitenēm šis solis gandrīz vienmēr sagādā vilšanos. Gandrīz visas pēc tam ir apjukušas: «Un tas bija tas? Tā lielā neatkārtojamā sajūta, pārdzīvojums, kas mani ir pārvērtis par citu cilvēku — par sievieti? Un tas bija tas, ap ko griežas pasaule, kā to apgalvo grāmatas, filmas un dziesmas? Nē, tas nevar būt tas.»
Zēns to uztvers vienkāršāk un neiedziļināsies sīkumos. Viņš tagad ir vīrietis, viņš var lepoties. Tagad viņš pieder pie tiem, kas to jau ir darījuši, tie viņu uzskata par līdzvērtīgu. Tie citi — «nevainīgie» — viņu apbrīnos, un ar to viņam pagaidām pietiek.
Bet arī viņam tas tikai retos gadījumos ir sniedzis īstu baudu un apmierinājumu. Bija pārāk daudz baiļu kaut ko izdarīt aplam, neattaisnot priekšstatu par īstu vīrieti, kļūt smieklīgam. Viņš taču ir audzis sabiedrībā, kas vīriešiem nepiedod sakāves.
Bauda un apmierinājums abiem nāks vēlāk. Meitenei — kad būs satikusi puisi, ar kuru patiešām jutīsies tā, kā neapzināti bija iedomājusies, zēnam — kad parādīsies īstas jūtas, kad tā vairs nebūs ziņkāre un plātība, bet gan mīlestība.
Es gribētu visiem novēlēt, lai pirmo reizi «tas» notiek aiz mīlestības, un tikai aiz mīlestības. Jau apustulis Pāvils ir teicis, ka mīlestība piedod visu — arī pieredzes trūkumu un neveiklību. Mīlestībā pati meklēšana ir skaistāka par atrašanu (te es domāju tīri fizisko pusi), un no pirmā vieglā skūpsta līdz kaislīgiem apskāvieniem ejams diezgan prāvs ceļa gabals.