Protams, šis un tas gadu gaitā ir novecojis, bet pagājušā gadsimta pirmās puses padomu grāmatā netrūkst arī «mūžīgu vērtību».
Kā pareizi runāt ar partneri
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kā jārunā
Runā labskanīgā, patīkamā balsī, un, ja tev tas no dabas nav dots, tad mēģini šo prasmi piesavināties.
Neatlaidīgi vingrinādamies, tu vari šo prasmi sasniegt, arī neņemot oļus mutē un nemēģinot jūru pārkliegt, kā Demostens to darīja.
Runā mierīgi, labāk drusku lēnāk, nekā par ātru, tikai sargies vārdus pārāk stiept. Runā skaidri, skaļi, bet nekliedz un neķērc. Sargies no teatrālismiem un pārspīlējumiem. Nemētājies ar rokām un nevaiksties, bet skaties atklāti sejā tam, ar ko tu runā.
Lūko savu balsi padarīt lokanu, un neaizmirsti, ka jau no balss skaņas var noteikt cilvēka raksturu un jūtas.
No kā jāizsargājas runājot
Nesaki katra vārda galā: «Bez šaubām» — «Vai ne?» — «šausmīgi» — «ko jūs sakāt!» — «es jums saku» — «saprotiet» — «zin».
Sargies atkārtot vārdus un izteicienus. Starp saviem pazīstamiem tu droši vien atcerēsies kādu, kas ar to ir palicis smieklīgs.
Nelieto svešvārdus. Runā pareizi. Neesi valodā nolaidīgs, nerunā pusteikumos, nepareizām galotnēm un locījumiem
Nepielaižami ir izteicieni, kuŗus pēc pašpuiku piemēra, ar sevišķu prieku sev atļaujas mūsu skolas jaunatne, piemēram: forši, šļūc pa diegu, mož’ ka, nāvīga tantiņa, kostēt utt. No tādiem izteicieniem mudž mūsu jaunekļu sarunas. Tāpat jāsargājas no izteicieniem «briesmīgi priecāties», «šausmīgi garlaikoties», «nāvīgi noskaisties».
Ja no vienas puses nav atļauts bojāt valodu ar tamlīdzīgiem vārdiem kā augšminētie, tad no otras puses ir izzudusi lielā manierība sarunu valodā, kad pat tādus vārdus kā «kāja, krekls, svīst, sagremot» uzskatīja par nepieklājīgiem.
Ievēro:
Necitē par daudz. Pat skaistākā dzeja top banāla, ja to pastāvīgi atkārto.
Ja tev jāsaka kāda nepatīkama patiesība, tad vismaz ietērp to tīkamos vārdos.
La Rošfuko saka: «Mēs bieži piedodam tiem, kuŗi mūs gaŗlaiko, bet mēs nevaram piedot tiem, kuŗus mēs gaŗlaikojam.»
Nesmejies pats par savām zobgalībām. Nesmejies par nepiederīgiem izteicieniem. Nesmejies, kad citi visi ir nopietni. Nesmejies pastāvīgi. Tikai muļķi pastāvīgi smejas.
Nekad neprasi dāmai, cik tai gadu, un kungam, kad tas sāks saņemt pensiju.
Nerunā ar kādu svešvalodā, ja visi to nesaprot.
(Ziedonis Kukurs, «Pareizais tonis», 1937. gads)