Krīze, kā jau visur un visos laikos, arī pie mums atnāk ar jauniem praviešiem, kuri ir gatavi vairāk vai mazāk nesavtīgu iemeslu dēļ paust viedu viedokli par notiekošo un tā cēloņiem, kā arī (gan tikai reizēm) piedāvāt savu vairāk vai mazāk nesavtīgo palīdzību risinājumu meklēšanā.
Pravieši, protams, ir laba lieta. Kā nu vismaz uz brīdi neapstāties un neieklausīties, kā pieauguši cilvēki bez kādiem zvārguļiem un āksta cepures galvā visā nopietnībā un bez sarkšanas runā, piemēram, par to, ka privātbiznesā viņi izrādījušies nulles, bet valstij gan varot panākt milzu labumus, vai par to, kā Latvijā «tauta» ņirgājoties un griežot zobus nevis konkrēti par viņiem, bet par visiem uzņēmējiem pēc kārtas un kā liela daļa uzņēmumu valstī nekādas problēmas vēl vienkārši nesajūtot — atšķirībā, protams, no pašu praviešu biznesa jomas.
Jāpiebilst, ka vienā ziņā šiem praviešiem Latvijā tiešām paveicies — publikas absolūtā vairākuma atmiņa lielākoties nesniedzas pat pāris gadus atpakaļ, un arī instinkti un refleksi parasti ņem virsroku pār vēlmi veselo saprātu. Līdz ar ko jaunpravietim parasti ir iespējams bez īpaša riska izteikt visdažādākos pravietojumus no sērijas «es taču jau sen teicu, ka tā būs» un «kāpēc gan jūs mani, viedo, neklausījāt iepriekš», un vēl arī «žēl, ka jau sen jūs visi nerīkojāties un nedzīvojāt tā, kā rīkojos un dzīvoju es».
Te būs tāds pavisam neliels, tikai pēdējās pāris nedēļas aptverošs pārskats par krīzes laiku jaunpraviešu runām un reizēm arī darbiem — nu, vismaz solītajiem darbiem.
Lūk, pašreizējais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kas labākajās «es taču teicu, bet jūs manī neieklausījāties!» vaimanu tradīcijās radio intervijā skaidro — Latvijas Banka esot radījusi pat desmit centimetrus biezu mediju publikāciju apkopojumu, kurās viedais bankas prezidents aizvadītajos gados gluži kā tāda 21. gadsimta Kasandra aizgūtnēm, bet nesekmīgi brīdinājis Latvijas sabiedrību par gaidāmajām ekonomiskajām problēmām.
Lūk, jaunais finanšu ministrs Einars Repše, kas ir gatavs nest valstij visādus labumus savā jaunajā amatā, bet par aizgājušajiem laikiem labprāt paskaidro — viņš, lūk, esot cilvēks, kurš krīzes laikā cietis neveiksmi savā godīgajā uzņēmējdarbībā, pret kuru ļaunie spēki «vienu brīdi izvērsa labi finansētu un labi izvērstu nomelnošanas kampaņu», turklāt, «kad strādāju sabiedrības labā, man veicas daudz, daudz labāk, nekā kad strādāju savā labā».
Lūk, nekustamo īpašumu uzņēmējs Edgars Šīns, kam «makā ir nedaudz vairāk naudas nekā cilvēkam, kas strādā vienkāršu algotu darbu», — viņam ir milzu rūpe gan par 90 procentiem kredītņēmēju, kam esot grūtības ar kredītu atmaksu, gan par uzņēmējiem, no kuriem ikviens pēc parādīšanās virtuālajā vidē «saņem samazgas uz galvas», gan par šo uzņēmēju darbiniekiem, kuru liktenis neļauj uzņēmējam naktī gulēt.
Lūk, bijusī Hansabankas valdes priekšsēdētāja, tagadējā palīdzības sniedzēja nez kā krīzē nonākušiem uzņēmumiem Ingrīda Blūma, kas sakās esam pārliecināta, ka «ir kaitīgi tagad runāt par to, ka zviedru bankas ir kaut ko mēģinājušas graut šajā valstī», bet, ja kāds arī vainīgs hipotekāro kredītu krīzē, tad ne jau nu viņas banka, bet gan, teiksim, starp politiķiem esošie «tādi, kuri ir bijuši dažas labas bankas padomē un kuriem tīri cilvēcīgi tagad ir jāatrod kaut kādi attaisnojumi». Ak, un vispār jau esot «dzirdēts», ka «85% no tiem, kas nespēj atdot kredītus, faktiski ir nodarbojušies ar nelikumīgu uzņēmējdarbību, mēģinot spekulēt».
Kā gan neticēt visiem šiem it kā gauži cienījamajiem mūslaiku praviešiem vispārējā izmisuma un bēdu ielejā, ko par tādu padarījuši arī tos pašus praviešus nepaklausījušie alkatīgie ierēdņi, melīgie politiķi un dumjā tauta. Varētu jau, bet, kā par nelaimi vai laimi, visiem šiem praviešu viedajiem stāstiem un viedajiem ieteikumiem ir kāds mazs defektiņš, par ko paši pravieši, protams, uzskata par labāku klusēt, bet mums prātīgāk tomēr zināt un atcerēties.
Latvijas Banka, piemēram, nez kādēļ neparko nav gatava atsūtīt pieprasīto desmit centimetrus biezo Rimšēviča kunga baiso un stingro pirmskrīzes brīdinājumu apkopojumu. Un tas arī gluži labi saprotams — pēdējo gadu preses publikācijās, kuru virsrakstu sarakstu Latvijas Banka man patiešām piesūtīja, atrodams viss kas, tikai ne kāds skaidrs apliecinājums, ka šis te tagad aizrautīgi pravietojošais godavīrs savulaik tiešām būtu uzstājīgi brīdinājis par konkrētām sagaidāmām problēmām vai kā desmit tūkstošus mēnesī saņemošs Latvijas Bankas prezidents laikus meties to risināšanā.
Tiešām skumji, ka veco-jauno nācijas glābēju Einaru saistībā ar viņa pēdējiem publiskajiem izteikumiem citādi kā vienkārši par sīku un nožēlojamu meli nav iespējams nosaukt. Nu, kaut vai tāpēc, ka mūsu Einars Latvijas uzņēmējdarbības vēsturē ieies ar patiesi unikālu sniegumu — ne jau ļaunā krīze lika Einaram šķirties no visas stulbās tautas saziedotās naudiņas, nē: patiesībā viņš, šķiet, patiesi unikālā manierē lielāko daļu no tās paspēja zaudēt nekustamajos īpašumos šīs jomas absolūtā buma laikā, kad visi pārējie, ieskaitot namsaimnieces un šoferus, uz tiem eleganti pelnīja. Un tagad šis mašīnu-motoru-meiteņu mīlētājs, kuru valdības mājā savulaik reti kuram izdevās redzēt vēlāk par pieciem pēcpusdienā, pravietiski rūpēsies par visas mūsu valsts finansēm...
Savukārt vēl dīvaināka par Blūmas kundzes sociālekonomiskajām atklāsmēm ir tikai lielas sabiedrības daļas gatavība visas šīs blēņas uzklausīt. Protams, glītu un ar sirdsšķīstu skatienu apveltītu sieviešu meli var vairāk atgādināt patiesību, taču... kaut kur gan papīru, gan e-pastu arhīvā man mētājas ne viens vien vēstījums no nevis kāda abstrakta ļaundara, bet godīgās, jaukās un valstiski domājošās Ingrīdas Blūmas vadītās Hansabankas, rādot, kā tieši šīs kundzes vadītā kredītiestāde gadiem ilgi līda vai no ādas ārā, lai tikai kaut kādā veidā man — un ne jau tikai man — iesmērētu vēl un vēl kādu aizdevumu. Aicinājums uz bankā ieķīlātā dzīvoklīša rēķina paņemt vēl prāvu kaudzīti naudas un likt vienalga, kur vien es vēlos, šķiet, vēl nebūt nebija tas eksotiskākais, — un tas, ka šādu piedāvājumu galvenā izteicēja tagad uzmetas par krīzes risinātāju tiem pašiem idiotiem, kuri uz viņas pašas vadībā izmestās piedāvājumu makšķeres uzķērās, ir nevis smieklīgi, bet vienkārši derdzīgi.
Ak, un, protams, mūžam atraktīvais Šīna kungs ar savām caurcaurēm nesavtīgajām, ideālistiski valstiskajām atklāsmēm, kuras kaut kā nevilšus faktiski vienmēr sakrīt ar viņa biznesa interesēm — vai arī biznesa sāpēm. Pat nerunāsim ne par to, kā no Šīna kunga mutes birstošie vārdi aizvadītos gadus nav traucējuši pārējām Šīna kunga ķermeņa daļām lieliski justies nekustamo īpašumu buma apstākļos, ne par to, ka viņa pašlaik apraudātie problēmu māktie kredītņēmēji savus dzīvoklīšus ar tagad kritušos vērtību savulaik tai pašā Šīna kunga kantorī par nelielu, taisnīgu (atbilstoši Šīna kunga tālaika uzskatiem, par kuriem tagad viņš kaut kā klusē) samaksu ir vērtējuši un pirkuši, ne par to, ka tiešām ir interesanti — kā beigsies paša burbuļbrīdinātāja epopeja ar «Pareksa» īpašumiem, kas sapirkti par burbuļcenām.
Varbūt jēga vienīgi ieminēties — pirms jaunizcepts pravietis ver vaļā muti, lai paslavētu savas rūpes par darbiniekiem, pasūrotos par valsts grūtībām nodokļu iekasēšanā un pastāstītu, kā viņa «makā ir nedaudz vairāk naudas nekā cilvēkam, kas strādā vienkāršu algotu darbu», viņam varbūt vispirms vajadzētu kaut kur dziļāk nobāzt savu nekustamo īpašumu buma «jauno krievu» iecienīto poršspēļlietiņu, nomaskēt Jūrmalas savrupmāju un pārējos īpašumus, paņemt atpakaļ darbā paša atlaistos darbiniekus (tos pašus, kurus «nedrīkst pievilt») un turpmāk atteikties no, piemēram, PVN apiešanas, uz personiskā un ne uzņēmuma rēķina iegādājoties kārtējo luksusa vāģi. Tad varbūt arī izdotos izkļūt no kompānijas «Koziols, Lipmans, Šīns, Kargins un Co.», kuriem virtuālajā telpā laikam tiešām nez kāpēc īsti labi neklājas — atšķirībā no lielas daļas uzņēmēju, kuru vārdi labāk saskan ar darbiem.
Tādi, lūk, druscīt skumīgi, druscīt jautri stāstiņi, kas, protams, vedina uz zināmām pārdomām gan par pašiem praviešiem, gan par viņu paustajām atziņām. Mūslaiku praviešiem nez kāpēc patīk 80 un 90 procentu pieminēšana: te šādai daļai kredītņēmēju esot milzu problēmas ar kredītu atgūšanu, te šāda daļa valsts darbinieku esot jāpalaiž bekot. Kāpēc gan tad neizteikt kādu pieņēmumu arī par pašiem praviešiem: nez kāpēc šķiet, ka 80–90 procentiem no šīniem, blūmām, repšēm, rimšēvičiem un viņiem līdzīgajiem pirms mešanās valsts glābšanā vajadzētu personiski sekot tā paša Edgara Šīna aizvadītajā nedēļā radio intervijā izteiktajam ieteikumam: «Centrālās bankas vadītājam vajadzētu pārstāt melot, valdības vadītājam vajadzētu pārstāt melot...» Kazi, tad jaunpraviešu ieteikumiem būtu lielāks svars un jēga.