«Jāmīl būs man pašam...»

FOTO: EPA - AFI

Iemīlēšanās ir maģisks notikums, daudz skaistāks par visu pārējo, ko dzīve var piedāvāt, diemžēl tas gadās pārāk reti. Visai bieži mēs esam iemīlējušies fantāzijā, savā priekšstatā par otru, nevis šajā cilvēkā.

Mēs neapzināti piedēvējam otram savas īpašības, motīvus un jūtas. Īstenības apjauta var kļūt par priecīgu pārsteigumu, bet lielākoties tā nāk reizē ar vilšanos.

Ir daudz cilvēku, kas nespēj paspert šo soli — no iemīlēšanās līdz mīlestībai. Viņi ir iemīlējušies pašā iemīlēšanās procesā un tādējādi zaudē jebkuru iespēju nonākt pie mīlestības. Laikam ejot, iemīlēšanās noplok, bet mīlestība pieņemas spēkā.

Iemīlēšanās ir svarīga un lieliska, bet nevajadzētu izlaist no acīm mērķi, ka jānonāk pie mīlestības. Iemīlēšanas ir tikai palīgs šajā ceļa, tā nav ilgstošs stāvoklis. Šajā ceļā cerētās laimes vietā visai bieži mūs gaida konflikti, kurus neesam iemācījušies risināt. Partneri nezina, ka mīlestība nav gatavs auglis, kas iekrīt klēpi, tikko sastapts īstais un vienīgais. Tikai tad, ja abi būs gatavi nepārtraukti mācīties, var attīstīties partnerattiecības, kuras viņi paši izveidos.

Lai tā notiktu, jums jāpārstāj gaidīt īstais. Īstā nav, ir tikai «varbūt». Un viļoties nav nekādas jēgas vainot otru. Šeit nav vainīgo, ir tikai nespēja tikt galā ar savu uzdevumu.

Uz augšu