Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10046506t1hfd97.jpg)
Lindai Kuikulītei (23) ir divas vājās vietas – bērni un dzīvnieki. Dzīvnieku pansijā "Ulubele" Stopiņu novada Līčos var nokļūt, labu gabalu braucot pa meža ceļu, kas izskatās pēc otrādi apvērsta dzelzceļa – dziļas ledus sliedes ved tikai vienā virzienā, bet pretimbraucošajiem jāzūd kokos.
Veltot laiku dzīvnieku glābšanai, Linda Kuikulīte pulkstenī neskatās. "Man vienkārši patīk dzīvnieki," viņa smej.
Citkārt tik ļoti gribas darbu ņemt uz mājām, bet Linda apzinās, ka ar viņas skrejošo dzīvesveidu nespēs sunim nodrošināt labāko. Toties dzīvnieku pansijā "Ulubele" viņas gādībā ir 150 suņu.
Linda Kuikulīte pagājušajā nedēļā nominēta par Eiropas Brīvprātīgā darba gada labas gribas vēstnieci, lai popularizētu brīvprātīgā darba principu.
Mazi un lieli, falsetā un basā balsis pacēluši, cilvēka labākie draugi sveic katru svešinieku, kas ielauzies viņu teritorijā. Viņi kā uz mājiena pieklust, kad kopā ar Lindu ejam izraudzīties fotomodeļus. Linda nebaidās no slapjām suņu bučām.
Ar konserviem pret agresiju
Reizē rejoši 150 suņi nav joks. Lavierējot starp suņu būdām, var nokļūt dzīvnieku pansijas administrācijā. Linda sēž pie galda un dod instrukcijas par vakcinēšanos pret trakumsērgu zēnam, kurš vēlas brīvprātīgi palīdzēt aprūpēt dzīvniekus.
Par savu plašo sirdi Linda ieguvusi "Latvijas lepnuma" titulu, nupat viņa kļuvusi arī par Eiropas Brīvprātīgā darba gada labas gribas vēstnieci.
Linda ceļas sešos, ar autobusu brauc uz Līčiem, pa ledaino ceļu, tēlojot pīli, kā pati smejoties saka, nāk uz patversmi. Padzer kafiju un apspriež dienas plānu ar kolēģiem, tad ķeras pie darbiem – pēc brokastu izsniegšanas tīra voljērus un ved suņus izstaigāties. Tie ir tikai daži no Lindas pienākumiem. Agresīvajiem suņiem jāiemāca tādiem nebūt, citiem jāapgūst elementāras pieklājības pamati. Patversmē nesen bijusi kāda kaukāziete, kuru jau bija noskatījuši jaunie saimnieki, taču kucīte neko citu nav darījusi, kā vien izmisīgi rējusi. Linda ar rokā izstieptu karoti ar konserviem sēdējusi un gaidījusi, līdz lēnām iekarojusi kucītes uzticību.
Kopš bērnības dzīvnieki Lindai ir mīļi. Suņi dzimto Talsu vecāku mājās, runcis Ferdinands – Mežaparka dzīvoklī kopā ar žurku Maksi, ko viņa atradusi uz ielas ar visu būrīti un lietošanas instrukciju, kā par viņu rūpēties. "Man nekad nav patikuši grauzēji, bet, kopš man ir Maksis, tā vairs nav. Viņš tāds amizants, nosēžas uz pakaļkājām un skatās." Bet bijis arī zirgu periods.
Kucēnus izmet pat kapos
Linda brīvprātīgi darbojas dzīvnieku aizsardzības biedrībā "Dzīvnieku SOS". Savā Mežaparkā dzīvoklī viņa nereti atvēl vietu arī kucēniem, kuri jābaro ar pienu. "Tikko man trīs rakari izauga," Linda stāsta, ka uz izbarošanu ar pienu pieņēmusi kucēnus, kas atrasti Bolderājas kapos. Pavisam kapos kāds bija atstājis piecus kucēnus, divi gan nosala. "Viņiem bija vēl actiņas ciet, bet nu jau mēs izaugām. Vēl vakcīnas un tad jau pa mājiņām."
"Cilvēkiem ir slima izdoma," citu komentāru par atbrīvošanos no kucēniem kapos Lindai nav. Pērn novembra beigās Linda pamanīja zeķubiksēs iebāztus deviņus kucēnus miskastēs pie lielveikala "Spice". Salā kucēni bija guvuši pamatīgus apsaldējumus, izdzīvoja tikai trīs. Viens no viņiem devās Lindai līdzi uz "Latvijas lepnuma" apbalvošanas ceremoniju. Tagad visi trīs ir atraduši jaunas mājas. Kamēr vieni met dzīvniekus miskastēs vai atstāj nosalšanai kapos, citi ir gatavi paciest smakas un trokšņus, skrāpējumus, kodumus un zilumus, lai dzīvnieku dzīvi padarītu labāku uz visiem laikiem. Linda priecājas par ziedojumiem, jo bez tiem "Ulubelē" nevarētu iegādāties speciālo pienu kucēniem, tas maksājot vismaz piecus latus par 200 gramiem.
"Cilvēki nav aizmirsuši savus mazos brāļus, noteikti nav," saka Linda. "Ir daudz foršu cilvēku." Viņai prieks, ka, brīvprātīgi viesojoties skolās kopā ar "Dzīvnieku SOS", skolēnu acīs viņa redz, ka tie nebūs nākamie dzīvnieku mocītāji, bet gluži pretēji.
Neiemidzina, bet lolo
Kopš Līčos saimnieko dzīvnieku pansija "Ulubele", dzīvnieki dzīvo, asti kuldami, līdz atrod saimnieku vai, precīzāk sakot, saimnieki atrod viņus. Iepriekš dzīvnieki lielākoties tika iemidzināti, tagad daži no viņiem gādīgajās pansijas darbinieku rokās pavada pat gadu. Piemēram, nupat mājās aizbraucis rotveilers Cibis, kurš te bijis jau kopš pagājušā gada maija. Dzīvniekus iemidzina tikai tad, ja viņi ir, kā Linda saka, nāvīgi slimi un atvieglot viņu ciešanas vairs nav iespējams. Pārējie tiek ārstēti un gādīgi aprūpēti. Ar sabiedrības atbalstu dzīvniekiem veiktas pat operācijas.
"No pavisam sīkučiem līdz veciem un jau akliem suņiem," Linda stāsta, ka publika pansijā ir raiba. Līdzās suņiem mīt arī daži desmiti kaķu.
Kad patversmē nonācis akls kokerspaniels vecīša gados, Linda to paņēmusi uz mājām, jo kļuvis dzīvnieka žēl. Būrī suns bijis pilnīgā besī. Lindas hobijs ir fotografēšana un filmēšana, tāpēc viņa likusi to lietā, lai samontētu stāstu par 20 gadus veco un pilnīgi aklo suni. Beigās cilvēki gandrīz sakāvušies, tik daudz bijis gribētāju, kas gatavi tam dot pajumti. "Ir cilvēki, kas zina, ka suni meklēs tieši patversmē. Citi te ierodas ar augstprātīgu attieksmi. Ja viņi to nemaina, viņiem parādām durvis." Administrācijas kabinetā pie sienas pielikts plakāts, kurš brīdina par kādu sievieti, kas izskatoties pēc blondas slotas un kurai nevar uzticēt dzīvniekus, jo viņa tos izmanto, lai vēlāk sūdzētos par grūto dzīvi un iežēlinātu cilvēkus ziedojumiem. "Cilvēki ir jāatkož, cenšamies nedot suņus arī turēšanai pie ķēdes," piebilst Linda. Turklāt, kopš te saimnieko "Ulubele", vairs netiek prasīti brangi ziedojumi, ikviens gribētājs, kurš parādīs savu labo sirdi, var tikt pie četrkājaina drauga, ziedojot tik, cik var. Turklāt dzīvnieki no pansijas prom dodas jau vakcinēti, kuces un kaķenes ir sterilizētas.
Palīdzēs bērniem un dzīvniekiem
"Esmu lekcijās vai šeit," atzīst Linda. Viņa mācās Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 3. kursā, apgūst sociālo pedagoģiju. Lindai ir vēlme apvienot abas vājības – bērnus un dzīvniekus, un izveidot bērnu rehabilitācijas centru, kur bērniem varētu palīdzēt ar dzīvnieku terapiju. Otrs lielais dzīves mērķis ir izveidot savu dzīvnieku patversmi. "Šie ir mērķi, kurus vēlos sasniegt," nopietni saka dzīvespriecīgā Linda.
"Es nezinu, godīgi sakot. Man vienkārši patīk dzīvnieki," Linda samulst, kad vaicāju, kur viņa gūst motivāciju darbam patversmē. Reizēm esot līdz brošai, kad tikko sakārtotā voljerā atkal viss ir saārdīts un sakakāts. "Tā jūtos brīžos, kad esmu pārgurusi. Taču tiklīdz neesmu kādu laiku bijusi patversmē, gribas atpakaļ."
"Tā ir iespēja iegūt jaunu pieredzi un zināšanas," Linda pamato to, kāpēc ir svētīgi strādāt brīvprātīgo darbu. "Lielākoties gūstu labas emocijas," saka Linda, atzīstot, ka "alga – tas ir forši, taču ne vienmēr nauda ir būtiskākais". Brīvprātīgo darbību Linda sākusi projektā "Pēdas" 17 gadu vecumā, kur pēkšņi pielikta pie talku organizēšanas. "Riebīgais teiciens par pirmo kucēnu slīcināšanu toreiz nepiepildījās, viss izdevās ļoti labi," smejas Linda. "Nenoliedzami, viss, ko esmu brīvprātīgi darījusi, labi izskatās manā CV."