Jā, es sveru 140 kilogramu. Bet — būs mazāk!

FOTO: Kaspars Ūdris, vipi.lv

Tu taču zini, kas ir JURIS ŠTEINBERGS? Foršais TV3 raidījuma «Bez tabu» vadītājs un arī bioloģijas zinātņu doktors, molekulārbiologs. Bet šoreiz stāsts ir par ko citu: Juris nolēmis notievēt!

www.apollo.lv

— Joprojām atceros, kāds biju, kad man lieko kilogramu nebija. Jā, skolas laikā, bērnībā — kādā trešajā ceturtajā klasītē — es biju riktīgs bumbulītis. Bet tad vidusskolā un studiju pirmajos gados nopietni nodarbojos ar džudo, un visi tauki pazuda — biju gauži normāls un atlētisks džeks. Tad sākās nopietnākas studijas, darbs, un sportu es pametu. Svars arī pieauga līdz ar sēdošā darba iestāšanos. Redz, strādāšana laboratorijā neprasa sevišķu skraidīšanu! Labi, es tagad mazliet mānos, protams, ir pa laboratoriju jāpastaigā, bet tādas reālas fiziskas slodzes nav. Tāpēc jāsaka tā — man ir četrdesmit četri gadi un pēdējos divdesmit no tiem mans svars ir tikai audzis.

Man visu mūžu ir bijušas paralēli vismaz divas darba vietas: laboratorijā un medijos. Sākumā radio, tagad — televīzijā, kas arī ir sēdošs pasākums. Tā es pamazām tāds apaļš paliku.
Pēdējos desmit gadus mana darba diena ir šāda: no rīta, kā jebkurš normāls cilvēks, braucu uz darbu — esmu direktors Gēnu testēšanas laboratorijā firmā «GenEra». Mums ir mazs kolektīvs, tāpēc darba dalīšana tur ir visai nosacīta. Reizēm mēdzu būt arī mārketinga speciālists, apkopējs un kurjers. Īsāk sakot — darba un stresa daudz, bieži neatliek laika paēst. Tur es līdz pieciem pēcpusdienā strādāju. Tad sēžos mašīnā un braucu uz televīziju, lai vadītu raidījumu «Bez tabu», kur esmu noslogots līdz astoņiem vakarā. Pēc tam mazgāju muti un atkal ar mašīnu braucu mājās. Un man briesmīgi gribas ēst. Bet nav ne laika, ne spēka kaut ko gatavot. Taču mūsdienās tā vairs nav problēma — piestāju pie veikala, nopērku visu sagatavotu, siltu, kastītēs iesaiņotu. Nu jā, un man nenormāli garšo visas aizliegtās lietas: cepti kartupeļi, majonēze, krējums, visādi saldumi...

Tā nu es fundamentāli pieēdos un esmu tik piekusis, ka vienīgais, ko vēl gribas, ir līst gultā un gulēt. Labi, es saprotu, ka esmu sliņķis, bet sev parasti piedodu, jo esmu ļoti nostrādājies un noguris, un, johaidī, esmu pelnījis vienreiz dienā paēst!

Bet, kas nepavisam nav labi, — esmu praktiski pārtraucis jebkādas fiziskās aktivitātes. Pārvietošanās notiek tikai ar mašīnu, bet sporta trūkums dzīvē tiek attaisnots ar lielo darba slodzi: man taču ir ļoti daudz jāstrādā, un vienmēr ir svarīgākas lietas, ko darīt, nevis nodarboties ar kaut kādiem tur sportiem.

Nedēļas nogales tiek pavadītas, drudžaini uzkopjot māju. Man nav vājprātīgi tīra māja, bet kaut kā pie manis netīrība ieviešas daudz ātrāk. Man tas briesmīgi nepatīk, un tā es varu visas dienas garumā ņemties ar putekļu sūcēju.

Kad siltāks laiks, braucu uz laukiem pie vecākiem — mana mamma ir pensionēta ārste, tētis pensionēts augstskolas pasniedzējs —, un tur ir drusku vairāk fiziskas strādāšanas. Piemēram, esmu pasaulē labākais siltumnīcu uzracējs, un man tīri labi padodas zāles pļaušana ar izkapti. Bet šāda fizkultūra ir epizodiska, un tad divas dienas sāp muskuļi...

Es jau diezgan sen domāju, ka tomēr vajag samazināt svaru. Pagaidām, paldies Dievam, nevaru sūdzēties par nopietnām veselības problēmām, bet man pietiek prāta saprast, ja šitā turpināsies, problēmas radīsies. Gan sirds un asinsvadu slimības, gan locītavu kaites sasniegs mani daudz ātrāk, ja kaut ko nedarīšu novājēšanas virzienā.

Vairākas reizes esmu tā kusli mēģinājis, piemēram, ievērot ēšanas režīmu, ēst mazāk, atteikties no dažiem produktiem. Bet tas kaut kā ātri vien aizmirstas un nepietiek gribasspēka, lai tupinātu. Jūtu, ka man ir vajadzīgs kaut kāds spiediens no ārpuses, represijas, lai saņemtos. Un šis ir tāds brīdis, kad tas varētu nostrādāt. Es vispār esmu tāds diezgan uzticams džeks: man šausmīgi nepatīk cilvēkus piemānīt, jo tad es jūtos briesmīgi slikti. Tā ir īpašība, kas man daudzkārt palīdzējusi, un tā ir īpašība, kas man daudzkārt traucējusi, piemēram, biznesa attiecībās. Tagad man būs tādi vairāki cilvēki, kuru priekšā jutīšos atbildīgs par savu rīcību: ja es trenerim būšu apsolījis, ka ieradīšos uz nodarbību, tad es arī būšu klāt. Vai arī — ja ārstam teikšu, ka neēdīšu speķi, tad es to arī nedarīšu!

Man pēdējā laikā ir bijušas dažas tādas spērienu epizodes. Pirms gadiem trim ar vecāko dēlu bijām Amerikā, aizbraucām uz milzīgu atrakciju parku, kur vienkopus ir desmitiem dažādu amerikāņu kalniņu. Divās trešdaļās no tiem es netiku iekšā, jo nevarēju aiztaisīt to sasodīto drošības bomi, kas notur sēdeklī. Es tā kā sapratu: velns, kaut kas ar mani nav kārtībā!
Un vēl — pirms diviem gadiem veicu sev tehnisko apskati: virkni klīnisko analīžu, arī nosvēros. Toreiz analīzes bija normas robežās, svars 130 kilogramu. Daudz, jā, bet tā nu tas palika. Šogad janvāra beigās vadīju pasākumu Latvijas endokrinologiem. Un tur bija atvesti tādi smalki svari. Pirmā lieta, tie man parādīja, ka sveru jau 140! Tātad divu gadu laikā ir nākuši klāt desmit kilogramu... Turklāt šie svari uzrāda muskuļu masu, lieko tauku daudzumu — un man tie ir mērāmi vairākos desmitos kilogramu. It kā nepietiktu jau ar to, ka pasaka, ka man ir 60 liekie kilogrami. Kad es ieraudzīju to izdruku ar visiem mērījumiem, sapratu — piķis un zēvele! Tas aparāts rādīja, ka, lai zaudētu svaru, man vajadzīga ķirurģiska iejaukšanās.

Es gan vēl gribētu cerēt, ka ir kas līdzams. Man negribas ticēt, ka ir tik ļauni, ka jāgriež vēders pušu un kaut kas iekšā jādara. Vispirms tomēr pamēģināsim šādi — ar diētu un sportu.
Mans mērķis nav kļūt par galīgi kaulainu tipu. Bet — justies labāk. Sasniegt tādu fizisko formu, lai es varētu teikt, ka jūtos labi un ka esmu absolūti apmierināts ar to. Grūti prognozēt, kurā brīdī tā būs. Ir jau situācijas, kad es jūtos labi, arī kāds esmu tagad. Bet ne vienmēr un ne visu laiku. Biežāk tomēr liekais svars tiešām traucē. Piemēram, uzkāpjot līdz trešajam stāvam, man vajadzīgas piecas minūtes atelpoties, lai kaut ko darītu tālāk. Vai arī — nepatīkami atzīt, bet apsēžoties es nevaru vienu kāju pārlikt pāri otrai... Par spīti tam, ka strādāju televīzijā, man iznāk maz sevi redzēt no malas. Bet tās retās reizes, kad es pats sevi ieraugu, mani pārsteidz, ka es nemaz nejūtos tik nenormāli lempīgs, kā televīzijas ekrānā es izskatos.

Bet nu labi — viss! Tagad jūtos mazliet nobijies, jo droši vien pats vēl nenojaušu, kādā pasākumā esmu iepēries. Toties esmu arī cerību pilns. Man ir tāda stabila pārliecība, ka vajag tik darīt un rezultāts būs.

Uz augšu