Domāju, skaidrāk nevar pateikt: ir nekauņas, ir supernekauņas, un ir Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.
Lato Lapsa: «Baņķieris» Rimšēvičs un viņa privātbanka
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Patiesībā nekāds īpašais jaunums jau tas nav. Atliek atcerēties kaut vai šī kunga neseno nekautrēšanos publiski paziņot, ka viņa pārvietošanās jauniegādātajā ekskluzīvajā dienesta automašīnā «Audi A8L» ar «elektrisku muguras komforta regulēšanu», nolokāmu aizmugurējo sēdekļu atzveltni un citām ekstrām esot ekonomikas krīzes laikiem visnotaļ atbilstoša.
Vai varbūt ko citu – piemēram, šī paša vairāk nekā desmit tūkstošus latu mēnesī saņemošā kunga uzsaukumu tautai sildīt ekonomiku ar dedzīgu naudas tērēšanu – aicinājumu, kurš tā izteikšanas kontekstā kaut kā ļoti atgādināja vecās labās Marijas Antuanetes padomu badā mirstošajiem parīziešiem uzkost no vakardienas palikušās kūkas.
Taču kurš teica, ka šādu kungu nekaunībai ir kaut jel kādas robežas? Tas, kurš tā domā, acīmredzot nav pamanījis Rimšēviča kunga šīs trešdienas publiskos paziņojumus saistībā ar milzīgajām prēmijām, ar kurām, kā atklājies, pērn Latvijas Bankas vadītāji krustām šķērsām dāsni apveltījuši viens otru.
Trekni dzīvojošā kundziņa argumenti, kas atreferēti mediju publikācijās, bija šādi. Pirmkārt, Latvijas Banka nesaņemot nevienu santīmu no valsts budžeta un strādājot ar labu peļņu. Otrkārt, bankā strādājot «labi, talantīgi, kvalificēti, profesionāli speciālisti», kam esot jāmaksā lielas algas, jo citādi viņi nerūpēšoties par Latvijas Bankas «savu līdzekļu» pārvaldīšanu ārvalstu tirgos. Treškārt, prēmijas vispār «pārsvarā» esot izmaksātas par rezultātiem 2007. gadā, tā ka runa esot «par praktiski divus gadus veciem notikumiem». Ceturtkārt, «lielā mērā» šo prēmiju izmaksa notikusi līdz pagājušā maija mēnesim.
Pēc šiem publiskajiem paziņojumiem man neatliek nekas cits kā skaidri un gaiši paziņot, ka Ilmārs Rimšēvičs, manuprāt, nav uzskatāms par neko citu kā nekauņu, kurš laikam jau pūlēs par katru cenu saglabāt silto vietu – jo galu galā jāmaksā kaut vai procenti par gandrīz pusmiljonu izmaksājušo Jūrmalas dzīvokli – ir gatavs ķerties pie pēdējā melu salmiņa.
Kāpēc es tā uzskatu? Lūk, kāpēc.
Pirmkārt, Rimšēviča kungs nesarkstot apgalvo, ka Latvijas Banka nesaņemot nevienu santīmu no valsts budžeta.
Bet interesanti – kam vispār pieder līdzekļi, ar kuriem rīkojas Latvijas Banka? Kas ir līdzekļi, kas Latvijas Bankā ieguldīti? Rimšēvičs un Co. acīmredzami ir piemirsuši, ka tie ir nevis viņu personiskie, bet gan Latvijas valsts līdzekļi. Laikam jau superlabi algotie nekauņas savā nekontrolējamības apziņā ir aizmirsuši pat likumu «Par Latvijas Banku», kas skaidri nosaka gan to, ka «Latvijas Banka ir pilntiesīga autonoma VALSTS iestāde», gan to, ka «VALDĪBA Latvijas Bankā glabā ārvalstu valūtas (zelta) rezerves». Un arī to, ka Latvijas Bankas pamatkapitāls nav radies no nekauņu personiskajiem līdzekļiem, bet gan Latvijas valsts naudas, Rimšēviča kungs nez kāpēc uzskata par labāku nepieminēt.
Tā vietā viņš īpaši uzsver, ka Latvijas Banka, lūk, strādājot ar labu peļņu. Var diskutēt par to, vai nosauktais gada peļņas lielums – 53,4 miljoni – ir adekvāts ieguldītajiem 2,49 miljardiem un vai tas liecina par Rimšēviča un Co. profesionalitāti jeb tomēr pilnīgu un totālu nespējību ne tikai makroekonomiskajā prognozēšanā un ekonomikas procesu virzīšanā, bet arī naudas izvietošanā.
Taču jebkurā gadījumā Rimšēviča kungs «aizmirst» piebilst, ka šī dāsni algotā un apprēmētā kompāniju ir parūpējusies, lai neviens viņu izcilo profesionalitāti šajā jomā vienkārši nevarētu pārbaudīt.
Ja nu kāds to nezina, tad tagad ziniet: Latvijas Bankas valde ar speciālu lēmumu nesen ir noslepenojusi pilnīgi visu informāciju par to, «kādus līdzekļus Latvijas Banka 2007. gada 31. decembrī un attiecīgi 2008. gada 31. decembrī bija izvietojusi ārvalstu kredītiestādēs un citās ārvalstu finanšu institūcijās, parāda vērtspapīros, valdības vērtspapīros, minot katru kredītiestādi un konkrētā noguldījuma summu un vērtspapīru precīzo nosaukumu un konkrētu summu, par kādu tie iegādāti».
Šim lēmumam ir arī pasakaini skaists pamatojums: «detalizētas informācijas par finanšu ieguldījumiem padarīšana par publiski pieejamu ļautu izmantot to kā instrumentu Latvijas Republikas finanšu sistēmas un nacionālās naudas stabilitātes graušanai», turklāt informācija par vienu atsevišķu vērtspapīru Latvijas Bankas ieguldījumu portfelī vai tās noguldījumu kredītiestādē, kas vērtēta atsevišķi no ieguldījumu portfeļa konteksta, varot radīt «nepamatotu ažiotāžu par Latvijas Bankas rezervju drošumu gadījumā, ja par konkrētā instrumenta izdevēju vai noguldījuma turētāju parādītos negatīva informācija, jo tā būtu nepilnīga informācija par ieguldījuma ietekmi uz Latvijas Bankas ieguldījumu portfeli un ziņas saņemšanas brīdī konkrētais ieguldījums varētu arī vairs nebūt Latvijas Bankas ieguldījumu portfelī».
Otrkārt, kā norāda Rimšēviča kungs, bankā strādājot izcili speciālisti, kuriem daudz jāmaksā, lai viņi rūpētos par Latvijas Bankas «savu līdzekļu» pārvaldīšanu ārvalstu tirgos.
Par Rimšēviča un Co. «saviem līdzekļiem» nav pat ko runāt. Tā vietā paraudzīsimies, piemēram, uz pērn dāsni apprēmēto ļaužu sarakstiem: interesanti, kādā veidā ārvalstu tirgos strādā Rimšēviča kunga ērtību nodrošinātājs – biroja vadītājs (pērn tikai prēmijās vien saņemti 10 tūkstoši latu), cilvēks ar amatu «Latvijas Bankas darbības nepārtrauktības vadītājs», bankas padomes un valdes sekretāre (prēmijās saņemti 5000 latu) – un tā tālāk, un tā tālāk. Par vispārzināmo (un brēcošo) ASV Federālo rezervju sistēmas vadītāja un Rimšēviča kunga atalgojuma salīdzinājumu pat nerunāsim...
Treškārt un ceturtkārt, kā skaidro Rimšēviča kungs, milzīgās prēmijas – pat pāri 15 tūkstošiem latu vienā reizē un pāri 27 tūkstošiem gada laikā – vispār „pārsvarā” esot izmaksātas par rezultātiem 2007. gadā un «lielā mērā» šo prēmiju izmaksa notikusi līdz pagājušā gada maijam.
Un te nu neatliek nekas cits kā uzskatīt, ka Rimšēviča kungs no muldonības pāriet uz vienkārši primitīviem meliem, cenšoties vēlamo padarīt par esošo. Katrs lasītājs pats var palūkoties uz Latvijas Bankas sastādītajiem prēmiju sarakstiem tepat blakus šim rakstam un savām acīm pārliecināties par tiem naudas plūdiem, kas pār Latvijas Bankas vadības pārstāvjiem lijuši pagājušā gada decembrī...
Papildus tam, protams, var uzdot vēl virkni jautājumu. Piemēram, par kādiem tādiem nopelniem pie piecarpus tūkstošu latu prēmijām ticis Latvijas bankas Monetārās politikas pārvaldes Monetārās izpētes un prognozēšanas daļas vadītājs – ja ņemam vērā, cik nespējīga Latvijas Banka ir izrādījusies jebkādu ekonomisko notikumu prognozēšanā un cik nadzīga tā kļuvusi uz savu iepriekš izteikto prognožu labošanu. Vai atkal – kādā tieši veidā Latvijas Banka Rimšēviča kunga vadībā pilda (pareizāk – nepilda) savu galveno uzdevumu, kas, ticiet vai ne, saskaņā ar likumu ir nevis spekulēšana ar Latvijas valsts naudu starptautiskais tirgos, bet gan kaut kas pavisam cits... «Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī,» – tā, ticiet vai ne, skaidri un saprotami nosaka likums «Par Latvijas banku». Un vēl, vēl, vēl...