…Rīga ir kaitinoši skaļa. mašīnas...simtiem un tūkstošiem… trolejbusi, autobusi un tramvaji, kas klabēdami slīd pa sliedēm lēni un nesteidzīgi, it kā būtu noguruši no šīs jezgas, it kā aklie, kas iet pa ierasto, pazīstamo ceļu, pilnīgi ignorēdami ārpasauli. un cilvēki…cilvēku jūra…steidzīgi.. lietišķi… aizņemti… pārņemti… noguruši… un jūsmīgi… nevērīgi… bohēmiski…

tik ļoti gribas viņam pieskarties…

arī es esmu nokļuvusi starp tūkstoš sejām. iejukusi pūlī, starp simtiem līdzīgo …prātā šaudās visādas domas. par dzīves jēgu, par vērtībām, par to cik ātri skrien laiks … patiesībā tās visas ir atrunas un es nedomāju par to, es domāju par TO. es domāju par tikšanos ar viņu.

Pulkstenis, šķiet, ir apstājies un laiku skaita, izlaižot katru otro sekundi…tik lēni… sajūtas, kas ir manī liek man novērst acis, jo šķiet , ka esmu kaila. tik asas un nospriegotas ir sajūtas. dedzina. un plosa… mums būs tikai pāris mirkļi starp jā un nē, starp ikdienas skrējienu. es gribu tos izbaudīt līdz sekundes tūkstošdaļām.

tik ļoti gribas viņam pieskarties…

…auto piestāj pie ietves līgani. bez satraukuma. viņš noliecas un atver man durvis — «čau, skaistule, vai drīkstu tevi uzcienāt ar kafiju?»

acis nevērīgi smejas, bet es zinu, ka arī viņam iekšā dziļumos ir karuselis. ar acīm atbildu — labprāt un iekārtojos blakus sēdeklī, aizcērtot auto durvis ir dobju klikšķi.

iestājas mazliet neveikls klusums. tik daudz, ko gribas pateikt, bet sajūtas liek klusēt… sajūtas visu izsaka bez vārdiem… tik ļoti negribas būt zemiskai kucei…
 tik ļoti gribas viņam pieskarties.
 
tā vien šķiet, ka pēdējā no vēlmēm ir stiprāka par mani…

klusējot esam atbraukuši. tas ir kāds krodziņš kaut kur Vecrīgas pagrabiņā…klusēdams viņš paņem mani aiz rokas un es ļaujos sevi vest neko nejautājot. mani pirksti ir nosaluši ledaini, lai gan pār muguru ik pa laikam skrien karstas tirpas. atrodam kādu klusu nišu un viņš kaut ko pasūta oficiantam. krodziņā valda puskrēsla, lai gan ir dienas vidus, skan pieklusināta mūzika… neapzināti apzināti apsēžos viņam blakus dīvāniņā, nevis pretī kā būtu izvēlējusies sēdēt citkārt. man liekas, ka dzirdu, kā dauzās sirds. mazliet jāpieturas pie galda, lai nesareibtu pavisam.

tik ļoti gribas viņam pieskarties…

oficiants atnes dzērienus un uzkodas. mēs neesam pārmijuši vēl ne vārda, kas ir tik neraksturīgi ne man, ne viņam. gribas dzert, mute ir sausa, tik sausa, ka pat, ja gribētu ko teikt, to nespētu. es pielieku glāzi pie lūpām, tas prasa pielikt lielas pūles, jo pirksti joprojām ir ledaini… pirksti neklausa…

tik ļoti gribas viņam pieskarties…

tālāk viss noris kā mēmajā filmā… ūdens glāze izšļūk no pirkstiem un izlīst pa galdu…viņš pieplok manām lūpām, un es viņa. skūpsts ir mežonīgs, kaislīgs un tik maigs un ilgs, un alkatīgs… viss, kas notiek apkārt, ir pazaudējis ierastos vaibstus. un jēgu. esam tiki mēs divi, tieši tā kā es to esmu vēlējusies. uz mirkli tikai mēs divi. un mūsu kaisle un mūsu iekāre. skūpsti paliek aizvien mežonīgāki un kaislīgāki ...uz lūpām, uz acīm, uz sejas, uz kakla. esam vieni visā krodziņā, izvēlējušies vistumšāko nišu, esam gan tiešā, gan pārnestā nozīmē atdalīti no ārpasaules…

viņš ar spēku atgrūž galdu no mums un, turpinot skūpstīties, es apsēžos viņam klēpī ar seju pret seju. ar ceļgaliem balstoties uz sēdekļa.

situācija kļūst pavisam nekontrolējama. nav iespējams apstāties, atdzist, norimt. drudžainiem pirkstiem viņš atpogā man blūzi un ar seju iegrimst manās krūtīs. viņa lūpas atrod krūšu galiņus, kas uzbudinājumā kļuvuši cieti kā rieksti. lūpas tos sūc un skūpsta un laiza…

Dievišķā bauda… tā posa un reibina… liek mums būt labākiem.. skaistākiem… iekārotiem… un neķītriem.
 
jūtu sev starp kājām viņa klēpī piebriedušo locekli. iekāre ir stiprāka par saprātu, stiprāka par mums. mazliet paceļos uz ceļiem, lai viņš varētu attaisīt bikšu siksnu, atbrīvot savu vīrišķo lepnumu no ciešajām biksēm. esmu izvēlējusies uzvilkt zeķes, un svārkus, kas šobrīd ļauj mums nezaudēt ne sekundi. ar apslāpētu baudas kliedzienu sajūtu ieslīdam gar biksīšu maliņu manā pludojošā klēpi viņa nospriegoto locekli. sākumā kustības ir saraustītas un sagādā ekstāzei līdzīgu baudu… tāpēc ir pilnīgi prātam nekontrolētas… pamazām ķermeņi sāk sadzīvot ar neprātīgo iekāri, un mēs sākam kustēties lēnāk, saplūstot vienotā ritmā…glāsti un skūpsti paliek mazāk alkatīgi, vairāk pārliecinoši… mūsu elpas ir straujas un sirdspuksti atbalsojas smadzenēs… neapzināti , neatkarīgi no mums tuvojas augstākais baudas brīdis…

nāc manī.. tu esi saucis un es esmu atsaukusies…