Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kur drošāk glabāt datus? Arvien biežāk cilvēki sev svarīgu informāciju glabā datorā. Fotogrāfijas, dokumentus, mācību materiālus un citas svarīgas lietas tiešām ir ērti glabāt uz datora cietā diska, taču cik tas ir droši un kā samazināt risku to visu pazaudēt?
Gandrīz katram datora lietotājam agrāk vai vēlāk prātā nāk jautājums — kā nodrošināties pret vērtīgās informācijas zaudēšanu datora bojājuma vai kādas citas kļūmes gadījumā? Bankās, lielos uzņēmumos un iestādēs šim mērķim tiek izstrādātas un uzturētas sarežģītas un dārgas rezerves kopēšanas sistēmas, taču bieži nākas dzirdēt jautājumu ko darīt datora lietotājam mājās vai nelielā uzņēmumā. Vai turēt datorā pāris cietos diskus, kopēt datus pārnēsājamajā diskā, zibatmiņās (flash disk) vai optiskajos diskos (CD vai DVD)?
Mēģināsim apskatīt iespējamos riskus, to risinājumus un nepieciešamos resursus.
Kādi ir riski?
Visbiežāk sastopamie iemesli datu zaudēšanai ir šādi:
* Lietotājs datus datorā «pazaudē»,
* No ierindas iziet datora cietais disks un datus no tā vairs nav iespējams nolasīt,
* Lietotājs pats kļūdas pēc datus izdzēš,
* Dators (visbiežāk portatīvais) tiek nozagts vai pazaudēts (protams, kopā ar visu uz tā esošo informāciju).
Kādi ir risinājumi?
Pirmajā gadījumā dati netiek zaudēti, bet lietotāja nezināšanas pēc uz datora cietā diska tiek ierakstīti dažādās lietotājam pašam nezināmās vietās. Lai šāda kļūme negadītos, varam ieteikt datus uz cietā diska izvietot sakārtotā veidā — katram datu tipam izveidojot savu mapi (folderi), nepieciešamības gadījumā ar apakšmapēm un katra tipa failus — dokumentus, fotogrāfijas, mūzikas ierakstus un citu informāciju glabājot stingri noteiktā un pašam zināmā vietā. Tāpat, kā jūs sakārtojat drēbes lielajā drēbju skapī — krekli pie krekliem, džemperi pie džemperiem. Ja katru drēbi iemetīsiet kur pagadās, vēlāk vienmēr šķitīs, ka kaut kas ir neglābjami pazudis. Var jau izklausīties smieklīgi, taču reizēm cilvēki žēlojas par pazudušiem datiem, taču izrādās, ka no datora darbvirsmas ir nodzēsta norāde uz kādu mapi un lietotājs to vairs neprot atrast.
Otrajā gadījumā risinājumi varētu būt pāris. Viens no risinājumiem būtu iegādāties datoru ar diviem cietajiem diskiem, kuri ir saslēgti tā saucamajā spoguļslēgumā un visa informācija tiek vienādi ierakstīta abos diskos. Šādā gadījumā, ja salūzt viens no diskiem, otrajā ir pieejama visa tā pati informācija.
Otrs risinājums ir veidot rezerves kopijas kādā datu glabāšanas iekārtā ārpus paša datora. Tāpat tas būs vienīgais risinājums arī trešajā un ceturtajā gadījumā.
Kā veidot datu rezerves kopijas?
Atgriežoties pie jau sākumā minētā jautājuma, apskatīsim, kādas tad ir katra rezerves kopēšanas varianta priekšrocības un kādi ir trūkumi, jo, kā jau ierasts, nekas nav pilnīgs un katrā gadījumā piemērotākais risinājums var būt cits.
* Vēsturiski viens no ietilpīgākajiem ārējiem datu nesējiem bija optiskie diski — CD un vēlāk DVD. Ejot laikam kā šo disku priekšrocību var minēt galvenokārt iespēju šādā diskā ierakstītu informāciju nodot citam lietotājam un neraizēties par to, vai viņš jums vēlāk to atdos. Tukšie diski (tā saucamās matricas) ir diezgan lēti, lai gan, ja jāglabā lielāki datu apjomi, nepieciešamās izmaksas var būt arī pamatīgas. Lieliem datu apjomiem šādu disku izmantošana nebūs ērta arī tādēļ, ka vienai papildus kopijai var vajadzēt izmantot lielu šādu disku skaitu (nelielās ietilpības dēļ).
* Ikdienā bieži tiek izmantoti zibatmiņas (flash drives). Pircējiem šādi diski tiek piedāvāti ar katru dienu arvien lielākas ietilpības, bet to cenas arvien samazinās. Lai pārnestu datus no viena diska uz otru, šādi diski ir patiesi ērti, taču veidot uz tiem rezerves kopijas arī nebūs īsti droši. Arī šie diski var tikt gan bojāti, gan pazaudēti. Protams, ja svarīgāko datu apjoms ir tāds, ka šādā diskā tie var tikt ierakstīti visi, bet disku pēc tam vienmēr noliksiet noteiktā vietā, papildus drošību dos arī šāds risinājums.
* Arvien lielāku popularitāti iegūst ārējie diski, kurus var pieslēgt datoram izmantojot kādu no izplatītām pieslēgvietām, piemēram, USB portu. Šādi diski nemaksā īpaši dārgi un ir ērti un ātri. Gan kā priekšrocību, gan kā trūkumu var minēt apstākli, ka šādus diskus ir ērti izmantot datu pārnēsāšanai no datora uz datoru. Pārnēsājot disku, tas var tikt bojāts (piemēram, nomests zemē) vai vienkārši pazaudēts. Ja disks ir paredzēts tikai lietošanai vienās telpās un atrodas noteiktā nemainīgā vietā, tad šāds risks tiek samazināts, taču vai tā tiešām būs? Ja mājās būs pusaudži, viņi noteikti atradīs gan iespēju, gan iemeslu disku paņemt līdz pie drauga …
* Kā vienu no perspektīvākajiem variantiem varētu minēt ārējos diskus, kas pieslēdzami lokālajā tīklā. Ja šādu disku novieto cilvēkam grūti pieejamā vietā un tiem piekļūst tikai caur lokālo datortīklu, šādam diskam parādās vairākas priekšrocības. To nevar vienkārši kaut kur aiznest un līdz ar to pazaudēt vai salauzt. Tajā var veidot datu rezerves kopijas caur lokālo datortīklu (tas ir ļoti ātrs pieslēgums). Un galu galā, tam var piekļūt vienlaicīgi no vairākiem tīklam pieslēgtiem datoriem, līdz ar to izmantojot arī kā kopēju datu glabātuvi.
Bez iepriekš aprakstītā vajadzētu piebilst, ka rezerves kopiju taisīšana ir darbs, kuru neizdarot it kā nekas nemainās, tāpēc to ir ļoti viegli «pagaidām atlikt» un tā arī nekad neizdarīt. Citiem vārdiem sakot, rezerves kopiju vislabāk būtu taisīt ikreiz un uzreiz, kad jums kādi jauni svarīgi dati ir parādījušies, citādi šāda kopija tā arī nekad var netikt izveidota. Tātad, saglabājot datus, saglabājiet tos uzreiz divās vietās.