ir izlemts. šovakar braucam uz jūrmalu. viesu māja izvēlēta burvīga. nekā lieka. viss ir askētisks. bez liekiem grabuļiem. Un, galvenais, lielie, bīdāmie logi līdz grīdai, bez aizkariem, plašums, kas paveras, caur tiem lūkojoties tālēs, un burvīga, plaša terase... šīs būs labas brīvdienas…

…esam iekārtojušies. viss atrisinājies neticami, ātri un bez jebkādām neērtībām. viesu māja patiešām lieliska. tieši tāda, kādu es vēlējos. lielā terase izveidota tā, ka kaimiņu numuriņi saplūst it kā vienā veselumā. tos atdala vien nelielas košumkrūmu kastes ar augstākiem un zemākiem ziedošiem augiem, no kuru eksotiskajiem ziediem sajūtamas burvīgas ēteriskas smaržas, kas saplūst ar priežu un sāļo jūras aromātu. katram numuriņam uz plašās terases izveidota it kā āra viesistaba ar vairākiem zemiem, tumšbrūniem ādas dīvāniem. elegantām stāvlampām. un nelielu smagnēju tumša koka galdiņu

…manī mostas dīvainas priekšnojautas. NEZ, KAS IR MŪSU KAIMIŅI??? kaut kas manī liek domāt, šī nakts solās būt neparasta…

…Mīļais mani šodien lutina. šodien man būs viss, ko es vēlos… viss, ko manas neprātīgās sapņotājas fantāzijas ir iekārojušas. kaut gan tam nav pamata, tomēr zinu, ka viņš jūtas mazliet vainīgs, ka mūžam pietrūkst laika, ka esam tik noskrējušies ar darbiem ar sadzīvi… ka…

…ūdens glāstoši tek pār manu ķermeni. smaržīgās slidenās ziepju putas tā vien prasa, lai pirksti glāsta miesu… ķermenis ir glāstus alkstošs. ak, šie nerātnie pirksti... pašas glāsti uzjundī vēderā kārotās sajūtas, tauriņi mostas… mostas un sāk maigi vicināt savus samtainos spārnus, tik maigus kā siltais mierīgais vējš, kas dzīvojas pa jūras viļņiem, tik raibus kā mūsu dzīve, tik agresīvi košus kā mūsu slepenie nodomi, kā mūsu iekāre…

uzmetu uz mitrā ķermeņa vieglu zīda apmetni, ko satur vien zeltīta adata uz krūtīm. nelielas ūdens pilītes no mitrajiem matu galiem pa vienai vien nopil, uz  mana tērpa uz krūtīm un muguras veidodamas izplaukušiem ziediem līdzīgus rakstus…

…Mīļais kails atlaidies uz terases, lēni malko kādu man nezināmu dzērienu. viņš ir padomājis par visu, melnās rūgtās šokolādes plānās, gandrīz caurspīdīgās plāksnītes sarindotas uz liela stikla šķīvja, sarkanvīns jau ieliets glāzē… it viss aicina mani pievienoties… fonā klusi skan mūzika. kāds itālis mazliet piesmakušā balsī dzied man nesaprotamā valodā. šobrīd vārdi nav nepieciešami, galvenais ir melodija un balss tembrs — kaut kas starp Ramazzotti un Zuchero, kaut kas starp saulrieta klusumu un negaisu, kaut kas starp…

…izvēlos sev dīvānu, kas atrodas terases centrā, tā lai manam skatienam nekas netiktu noslēpts un tad, ja KĀDS UZDROŠINĀTOS vērot mūsu kailumu, tas būtu iespējams….

…tā turpinām baudīt idillisko gaisotni, klusumā vērojot viens otru, malkojot dzērienus, kamēr izdzirdam, ka blakus esošajos numuriņos sākas neliela rosība. arī tur naksnīgie viesi ir nolēmuši baudīt vēlo vakara stundu uz terases…

blakus esošā rosība manus tauriņus atmodina vēl vairāk. JA NU…

pie vieniem no mūsu kaimiņiem, šķiet, sākušās nelielas svinības, un tas mani mazliet kaitina, jo blakus esošā rosība pieaug skaļumā. Labi, ka šajā pusē košumkrūmi ir mazliet augstāki.
mani ir ieinteresējis tas, kas notiek pie otrajiem kaimiņiem, no manas atrašanās vietas labi pārredzama tieši šī terases daļa. pamanu starp terasi sadalošajām augu un ziedu sienām nelielu atstarpi, pa kuru samērā brīvi var nepieciešamības gadījumā izspraukties cilvēka stāvs. svaigajā gaisā iznācis kāds pāris, un tas, ko ieraugu, mani ķer kā zibens spēriens no skaidrām debesīm…

kā zibens spēriens no skaidrām debesīm….

…tie ir VIŅI. mana iekārotā un mans iekārotais. tad tāpēc VIŅŠ tik nerātni iesmējās, kad stāstīju, ka pa brīvdienām nebūšu sasniedzama, jo braucam atpūsties. VIŅŠ visu ir smalki izplānojis. nevienam nezinot.

…C I K   B U R V Ī G I…

…un ko VIŅI tur dara? tas, ko redzu, mani pilnībā apreibina. VIŅAI ir aizsietas acis ar tumšu, mazliet mirdzošu atlasa šalli. VIŅŠ stāv. VIŅA, nometusies uz ceļiem, maigi izgaršo VIŅA stingro locekli. gaisā sajūtams spēcīgs seksuāls strāvojums no baudas, kādu notiekošais abiem sagādā. skats, kas paveras manām acīm, saviļņo mani līdz pašiem dziļumiem. viņi abi bauda viens otra pieskārienus. tomēr nevar nepamanīt, ka VIŅŠ ik pa laikam skatās apkārt, it kā kaut ko ar acīm meklētu. un tad tas notiek. mūsu acis satiekas. un mani pārņem neiedomājamas iekšējas gaviles. arī mans Mīļais jau viņus ir pamanījis un no redzētā viņa loceklis ir piebriedis un izslējies stalts kā zobens. viņš turpina to glāstīt ar savu roku maigām, bet spēcīgām kustībām, stingru satvērienu. pārliecinoši. pa to laiku mani pirksti atraduši ceļu uz maniem, no redzētā mikliem kļuvušajiem baudas vārtiem.

mūsu acu pāri ir sastapušies un kļūst gluži kā piekalti viens otram. pamanu, ka VIŅŠ vēlas dot zīmi VIŅAI un pateikt, ka arī mēs esam šeit, tomēr ar strauju rokas kustību pieliekot klusu pirkstu pie savām lūpam, norādu viņam: NĒ!!! es esmu viltīga kuce. viss būs tā, kā to vēlos ES!

…klusu pieceļos un aicinot paņemu aiz rokas savu Mīļo, arī viņam norādot, lai viņš nebilst ne vārda un neizdveš ne skaņas. viņš mani saprot no acu skatiena un pilnībā paļaujas uz mani. mēs abi izspraucamies caur ziedošo puķupodu nožogojumam un nu jau atrodamies blakus VIŅIEM. VIŅA joprojām maigi un kaismīgi savām lūpām glāsta VIŅA burvīgo locekli.

…es gribu to sajust savā mutē, es JAU sajūtu tā garšu, smaržu, vēl tam nepieskaroties…

…ar žestiem norādu abiem vīriešiem, kas darāms. pirms ko sākam, VIŅŠ noliecas pie savas mīļās un iečukst viņai ausī — nebaidies…būs pārsteigums… būs labi… paļaujies uz mani!

mans Mīļais nostājas cieši blakus VIŅAM. es nometos uz ceļiem cieši blakus VIŅAI. mana Mīļā loceklis piebriedis līdz maksimumam, asinsvadi izspiedušies kā virves. pulsē no uzbudinājuma.

VIŅŠ lēni izvelk VIŅAI no mutes savu locekli un viņi ātri samainās vietām. sākumā VIŅA sabīstas un ir neizpratnē — kas notiek? bet mans Mīļais, neļaudams ilgu laiku pārdomām, cieši satver VIŅU ar plaukstām aiz galvas un ievada savu locekli VIŅAI mutē. vēl tikai mirkli VIŅA pretojas, sekundes simtdaļas, un tad kāri satver plaukstās viņa lielo locekli un alkatīgi sāk to skūpstīt un laizīt. neko tādu viņa līdz šim nav savās plaukstās, savā mutē sajutusi, loceklis ir tik liels un nospriegots, ka šķiet mutē tam nepietiek vietas. tomēr tas ir tik gards un iekārojams, ka VIŅA liek lietā visas savas prasmes un iesūc to dziļi mutē, rīklē, siekalām tekot gar lūpām… no tā, ko redzu, man sareibst galva, skats ir tik iespaidīgs. tik neķītrs un tik erotisks…

VIŅŠ, to redzot, ir vēl vairāk apmulsis nekā es, jo nekad nav redzējis, kā viņa sieviete iekāro svešo. tomēr VIŅAM tas sagādā neaprakstāmu uzbudinājumu, vēl mirklis, un nu jau es baudu sengaidīto…

VIŅA loceklis izslējies kā zobens, tiecas manā mutē. mēs visi četri esam sajūtu pārņemti. iekāre mūs plosa, kaisle ir nokaitēta, mēs gribam vēl un vēl. mēs gribam tai ļauties…mēs gribam aizmirsties…

ar katru sekundes simtdaļu seksuālā spriedze pastiprinās. mēs abas aizvien kaislīgāk un mežonīgāk skūpstām, laizām, sūcam, sūkājam kāros locekļus, kas tā vien tiecas iespraukties dziļāk un dziļāk... satveram plaukstās oliņas, kas no uzbudinājuma piebriedušas kā stingri cieti āboli…

es viegli pavirzu VIŅU tuvāk manam Mīļajam. tik tuvu, lai mēs varam abas vienlaikus cieši blakus izbaudīt mūsu partneru vīrietību. mūsu mutes sajūk, vīrieši pamīšus iestumj savus locekļus te vienā, te otrā mutē... visiem sirdis, šķiet, izlēks no krūtīm, cik spēcīgs ir kopējais uzbudinājums. siekalas tek gar lūpām, mēs abas uz mirkli atraujamies no locekļu laizīšanas un savienojamies kaislīgā skūpstā... jūtu kā VIŅAS mēle iespiežas man dziļi mutē...

VIŅA ir kļuvusi pavisam mežonīga... un arī es... es skūpstu VIŅAS valšķīgās lūpas, laizu seju, un nu jau mana mēle iezīdusies starp viņas kārajām lūpām... gaiss kļuvis tik pat karsts kā mūsu ķermeņi. jūrā pamazām vējš sāk pieņemties spēkā, sagriežot ūdeni baltos putu virpuļos un triecot tos ar spēku pret krasta lielajiem akmeņiem. tā vien šķiet, ka visa daba savienojas ar mūsu iekāri un saplūst vienā lielā kaisles un baudas aplī. melnā atlasa šalle noslīdējusi VIŅAI no acīm, un nu jau VIŅAS acīm paveras skats, no kura nav iespējams novērsties.

ar vieglu, bet strauju kustību mans Mīļais nogulda VIŅU uz galdiņa terases vidū. gaišie mati noslīgst pār galda malu, kontrastējot ar tumšo koku, tādējādi paspilgtinot burvīgo ainu. VIŅA nepretojas, jo sen jau gaidījusi šo mirkli. mirkli, kad varēs izbaudīt ko nebijušu. izbaudīt svešo. Mīļais nometas uz ceļiem uz galda, kura smagnējais, biezais ozolkoks viegli notur kaisles pārņemtos ķermeņus... tad viņš satver VIŅAS kājas, papleš un pievelk tuvāk savam pilnā briedumā nospriegotam loceklim. VIŅA, izpletusi plati kājas, paceļ tās pietiekami augsti, un viņas sulīgās, miklās lūpas paveras viņa loceklim, it kā saucot: NĀC, IEKARO MANI. Mīļais nekavējas ne mirkli, jo alkst VIŅAS klēpja... ar otru roku mazliet paplešot miklās lūpiņas, viņš sākumā lēni un maigi ievada viņā savu locekli... VIŅA baudā iestenas... VIŅA ir skaista. mati izspūruši, seja pietvīkusi, mute mazliet pavērta... sākumā viņš kustas lēni, baidoties VIŅAI nenodarīt sāpēs, jo viņš vēl VIŅU nepazīst, nezina, kādas kustības VIŅAI tīk vislabāk.... VIŅAS ELSAS kļūs aizvien skaļākas... bauda sastiprinās, un nu jau VIŅA ieķeras abām rokām viņa gurnos, satverot dibena vaigus un vadot grūdienus sev vēlamā ritmā...

…pa to laiku vējš aizvien pieņemas spēkā... kaut kur tālumā nozibsnī zibens…
negaiss... būs negaiss... gaisā kvēlo kaut kāds elektrisks seksuāls strāvojums...

...viņa loceklis pulsē man mutē... es vairs ilgāk nevaru nociesties, nesajutusi to sevī... nevaru noturēt līdzsvaru, jo, šķiet, visa pasaule reibst kopā ar mani... tomēr VIŅŠ vēl liek ciest man šīs saldkaislās mokas un neļauj savam loceklim izvandīt manu klēpi... VIŅŠ strauji, mazliet dzīvnieciski, tomēr neticami maigi pagrūž mani uz dīvāna pusi... es salīgojos, jo esmu iekāres un sajūtu apreibināta... atkrītu dīvānā un VIŅŠ, šķiet, to vien gaidījis.. mežonīgā ātrumā nometas ceļos man priekšā, paplēšot manas kājas, cik vien plaši iespējams, burtiski ienirst ar savu seju manā slapjajā klēpī, es nespēju slāpēt savu baudu, pār lūpām izlaužas kaisles un baudas pilns vaids. VIŅA mute ir mežonīga, VIŅŠ laiza un skūpsta manas kaunuma lūpas, sūc un viegli zobiem kož klitorā, viss mans ķermenis trīc un dreb zem neaprakstāmās baudas, kuru VIŅŠ man sagādā... ik pa laikam ar grūtībām atveru savas acis un sastopos ar VIŅA acīm, kuras vairs nav smejošas, šobrīd skatiens ir mežonīgas iekāres plosīts, šajā mirklī VIŅŠ mani iekāro ar skatienu, ar miesu, ar prātu un ar netveramo... ar visu savu neprātīgo seksualitāti... kā mežonīgs dzīvnieks, satvēris savu upuri, un neatlaiž no spēcīgā satvēriena, neļaujot tam pakustēties, paralizēdams visu tā ķermeni...

...blakus mums, nu jau uz grīdas, četrrāpus nometusies VIŅA, un mans Mīļais,satvēris viņas sievišķīgos gurnus, laužas viņā no aizmugures...

viss gaiss ir kļuvis elektrisks. gan no negaisa, kas tuvojas un kuļ jūrā viļņus, pārvēršot tos lielās bangās un triecot tos pret krastu, gan no negaisa mūsu ķermeņos. pēkšņi debesis pāršķeļ spoža zibens strēle, kurai seko varens pērkona dārds... dabā notiekošais mūsu četru baudu tikai pastiprina... kā pātagas cirtieni pār mūsu ķermeņiem nokrīt lielas lietus lāses, uz mūsu karstajiem ķermeņiem izraisot sprādzienam līdzīgu reakciju. tomēr uzbudinājums ir tik spēcīgs, ka mēs to gandrīz nemanām. Mans Mīļais drāž VIŅU triekdams savu locekli VIŅĀ līdz pašai saknei, pie katra grūdiena VIŅA iestenas baudas un kaisles pārņemta. VIŅA ir kaila līdz pašiem dziļumiem. tik kaila, ka nekaunas izkliegt savu baudu skaļi...

negaiss pieņemas spēkā, lielas ūdens lāses pātago mūsu ķermeņus...

arī mēs ar VIŅU vairs nespējam pretoties viens otra valdzinājumam, viens otra kaislei, es nometos četrrāpus lai pilnīgāk varu izbaudīt VIŅA locekli, kurš spēcīgiem grūdieniem triecas manī ar mežonīgu spēku. man jāturas pret smagnējā dīvāna atzveltni, lai nepakristu. es alkstu tavu locekli...

…vējš... lietus... zibens... pērkons un mežonīgi kaisles pilni slāpēti kliedzieni...
mēs paši, nesaprazdami, kā pēkšņi esam samainījušies pāriem, un nu jau mans Mīļais manī triecas ar savu vislabāko uz pasaules locekli, tik pazīstamu, tik mīļu...

un nu jau atkal VIŅŠ laužas manā klēpī, krampjaini satvēris manus gurnus... mēs esam slapji no lietus... ilgāk vairs nav iespējams valdīt pār emocijām, pār dabas noliktajiem likumiem... vēl mazliet, un mans saprāts atstāj ķermeni... visapkārt notiekošais, visa pasaule izplūst miglainās ainās... kā smiltis iztek caur pirkstiem... ķermeni no pašiem dziļumiem sāk kratīt neredzami drebuļi... nāc vēl manī, tas ir tik saldi... mans Mīļais spēcīgiem grūdieniem uznes arī savu skaisto partneri baudas virsotnēs... viss notiek kā mēmajā filmā, kustības paliek lēnas, kā miglā tītas, sapņainas... trulas...

…pārguruši, saldas baudas pārņemti, mēs esam atgriezušies savā numuriņā. patīkams nogurums pārņem ķermeni. mēs atguļamies vēsajos palagos un maziem malciņiem iemalkojam tumšsārto vīnu. smagas lietus lāses dobji sitas pret lielo istabas logu. tālumā redzams, kā vējš plosa jūras viļņus. katrs savās atmiņās pārcilājam pirms mirkļa notikušo. VIŅŠ bija tik labs… tieši tāds, kādam jābūt aizliegtajam auglim no paradīzes dārza…

…ir tik labi būt Mīļotā azotē un runāt bez vārdiem… un sadzirdēt…