Viena no šīs vasaras vējainākajām dienām mani šodien sauc pie Jūras. Mani sauc Vējš savā visaptverošajā balsī, mani sauc māte Jūra. Šim saucienam nevaru pretoties, tādēļ dodos turp.
Garie saules izbalinātie mati man neļauj skaidri redzēt, basajās kājās duras skujas un čiekuri. Bet meža gariņi man ļauj ātri un nesavainojoties izskriet caur mūsu kāpām. Vējš mani nes aizvien tuvāk pie Jūras, ko sāk rotāt saulrieta villaines. Kāds spēks, kāda enerģija izlaužas, kad māte Jūra vienojas vienā veselumā ar Vēju!
Austrumu pusē pazib balts eņģeļa spārns. Pūķa nests nepārspējamā ātrumā caur viļņiem uz dēļa traucas kāds, kas šeit neiederas vai gluži otrādi — iederas pārāk labi. Vējš planda manus garos matus un sarkanmelnos svārkus, Jūra mani vēl joprojām sauc tuvāk pie sevis. Manus kāju pirkstus jau kņudina maigie Jūras pieskārieni. Ūdens ir patīkami silts.
Pat nepamanīju, kā jau biju ielīdusi starp viļņiem un nu jau biju cauri slapja. Man gribējās iet vēl dziļāk. Gāju arī. Bet tad man gar muguru patraucās garām viņš. Pēc brīža Vējš spēcīgi iepūta viņa pūķī un līdz ar to uzrāva augstu gaisā. Pēc šī lidojuma viņš diemžēl nenosēdās veiksmīgi, bet nokrita, pazaudēdams gan dēli, gan pūķi, ko Vējš aiznesa tālu prom. Šis zaudējums viņam noteikti ļoti dārgi izmaksās.
Bet kādēļ viņš smaida? Nāk man tuvāk un smaida kā tāds eņģelis. Tad pēkšņi viņš apstājās un dodas uz krasta pusi. Tur viņš novelk savu hidrotērpu un tagad pavisam kails kā no mātes miesām nācis — nāk pie manis. Pats stalts un pie gurniem nes savu stalto ieroci, kuram līdzīgu nebiju nekad iepriekš redzējusi.
Nemaz nebiju pamanījusi, ka trīcu. Viņš gan pamanīja. Apskāva mani viņš pavisam maigi un tad sāka skūpstīt. Es tieku piepildīta ar miljons degošiem fēniksa taureņiem, kas paceļ mani gaisā, kur iepriekš manu eņģeli cēla pūķis. Tā dedzinot, viņš mani aizvadīja tuvāk krastam, kur pamazām atbrīvoja no manām slapjajām drēbēm.
Ar saviem skūpstiem viņš apdedzināja manu kaklu. Tad arī krūtis. Viņš darīja mani traku, jo neskūpstīja manus nu jau tik ļoti piebriedušos krūts galiņus. Bez viņa skūpstiem likās, ka tie svilst vēl vairāk par visu pārējo ķermeni. Tad viņš par mani apžēlojās un tomēr tiem pieskārās ar savām spēcīgajām lūpām. Es uzsprāgu un gribēju vēl. Pamazām viņa zobens nokļuva tam paredzētajā makstī. Mēs bijām summa, kas neveidojas no diviem saskaitāmajiem vien — jāpieskaita vēl Jūras ritms un skavas, kā arī jāpiereizina neskaitāmo zvaigžņu bērnu smaidi, kas nu jau bija pamodušies.
Man aiz nagiem ir nelieli gabaliņi no viņa ādas, bet viņam uz muguras tagad ir un vienmēr būs skaisti spārni.
Nekad vairs Eņģelis neatgriezās šeit. Laikam viņam sanāca kādas nepatikšanas sakarā ar to pazaudēto pūķi un dēli. Tomēr tas netraucē naktīs, kad ārā brāzmo vējš, ar saviem spārniem ielidot manā sapņu Jūrā un ar savu zobenu radīt jaunas pasaules.