Kā vājētāju Šteinbergu savaldzināja grilēta vistiņa

FOTO: Kaspars Ūdris, vipi.lv

21. maijā pagāja tieši mēnesis kopš Jura Šteinberga pirmā gājiena uz sporta klubu. Tad viņš tā pa īstam saprata, ka tievēšanas maratons ir sācies — tiešām būs jāpasvīst un tiešām notievēt ir iespējams.
   
Pirmā mēneša atskaite
   
KO RĀDA SVARI?
15. aprīlī pie daktera Brēmaņa — 148 kilogrami.
21. maijā sporta klubā — 142 kilogrami
Rezultāts: -6!
   
— Juri, kā tev klājas?

— Viss ir labi! Atzīmējot viena mēneša sporta kluba apmeklējumu, tika veikti kontrolmērījumi — ar svariem un mērlenti. Divi kilogrami, kā saka dakteris Andis Brēmanis, ir  «staigājošie», kas atkarīgi no tā, vai ir dzerts, vai pačurāts, tad arī visskeptiskākajā skatījumā nu ir man tie seši kilogrami mīnusā. Arī vēders tika nomērīts — tur no apjoma pazuduši trīs centimetri. Treneris Juris vērtējumā bija lakonisks: «Virziens pareizs.»

Es pats ceru, ka nākamajā mēnesī arī izdosies uzturēt šādu zaudējumu tempu. Vismaz kādus piecus kilogramus gribētos nomest. Tomēr es sevi necenšos ielikt stingros rāmjos — neesmu sev noteicis kaut kādu uzstādījumu dzīties pēc konkrēta rezultāta un, ja nav izdevies, grauzt sevi. Nē, to es nedarīšu! Es domāju tā: tagad galvenais turēt šādu tempu un skatīties, kas notiek, nu, varbūt vēl kādu skrūvīti dzīvesveidā pievilkt.

— Secinājumi?

— Tas, kas man ļoti patīk, — viss notiek pilnīgi bez sāpēm. Badā neesmu nevienu mirkli, arī sportošana ciešanas nesagādā. Jā, protams, ir piepūle un kādreiz negribas iet uz sporta zāli, jo aiz muguras vienkārši gara darbdiena. Bet atliek saņemties, aiziet, un tad jau ir forši. 

Ja par ēšanas jautājumiem... Stingri skatoties, es tomēr ļoti pavirši ievēroju veselīgās ēšanas priekšrakstus. Piemēram, pagājušajā reizē priecājos par atslodzes dienām, kuras, izrādās, nemaz nav vienkārši plika gavēšana ar ūdeni, bet drīkst ēst biezpienu, augļus, dārzeņus un vēl šo to. Jā, šitā laimīgs izstāstīju, bet pagaidām pats vēl nevienu atslodzes dienu neesmu ievērojis. Tomēr esmu apņēmies, ka šonedēļ gan — obligāti!

Jā, esmu ēdis kūkas (un nav jau arī teikts, ka vispār nedrīkst!). Vai — kā vakar... Briesmīgi gribējās ēst. Nu, bet briesmīgi! Tad nopirku vienu grilēto vistiņu. Es tiešām izvēlējos vismazāko. Bet apēdu gan pa tīro. Ādiņas un astīti arī, kas nemaz nav labi no diētas ārstu viedokļa. Vistas gaļai pašai par sevi nav ne vainas, bet ādiņas... Tās ir ļoti treknas, tās nevajadzētu ēst.

Toties konsekventi atturos no baltmaizes, krējuma, majonēzes un saldējuma. Arī izvairos no ceptiem kartupeļiem. Vienīgais, ko ēdu, — krāsnī iešautu lielu kartupeli, kam pāršķelts vidiņš un tad pa vidu mērcīte.

Tā kā lielākoties ēdu ārpus mājas, ir diezgan vienkārši — lai kurā barotavā ieej, visur priekšā ir tāda vai šitāda aukstā zupa. Un tās man garšo visos veidos.

Vēl esmu sācis izmēģināt visvisādas zivis: marinētas, ceptas... Ja man jāpērk gatavais ēdiens lielveikala kulinārijā, kur agrāk priekšroku devu karbonādei, tagad pērku zivi. Dakteris teica, ka zivi drīkst ēst jebkādā veidā. Labāk, protams, lai nav panējuma garoziņas.

Mājās? Tomāti, gurķi, paprika, dažādi salāti... Septiņpadsmitgadīgais dēls jau samierinājies, ka mājās nav krējuma un majonēzes. Arī baltmaizes nav. Dažreiz viņš pats sev tās lietas nopērk. Pats margarīnu vairs nelietoju, tāpēc tiešām mēdzu piemirst, ka citi varbūt tomēr grib uz maizes kaut ko ziepēt. Es daru tā — gatavoju sviestmaizi bez sviesta. Ar tomātu pastu (nevis tomātu mērci vai kečupu!) pie maizītes ļoti labi var pielīmēt jebko — sieru, gaļu, gurķi, arī tomātu. Izklausās jocīgi, bet pagaršojiet, tiešām laba kombinācija. 

— Kādas ir sajūtas?

— Tievēšana notiek tik pakāpeniski, ka īsti pat nejūtu, kā tie kilogrami iet nost. Fiziski man ir ļoti labi. Nekāda lidojuma, par ko mēdz runāt notievējušie, man nav, bet, piemēram, ir vieglāk pa kāpnēm uzkāpt. Tagad jau varu uz piekto stāvu tikt bez apstāšanās. 

Viens no krekliem, kurā vadu «Bez tabu», man galīgi nepatika, jo bija tā kā uz robežas, gandrīz par mazu. Jutos neērti — pusizmēriņa pietrūkst, apkaklīte spiež... Turklāt es vispār neko nevaru ciest apspīlētu. Bet tagad tas krekls ir tā kā vajag. Nekur nekas nespiež. Laikam jau mainījies esmu es, nevis krekls!

— Plāniņš nākotnei?

— Ir viena lieta, kas man ļoti patīk, bet oficiāli es to darīt nedrīkstu. Braukt ar segveju. Tas ir tāds jocīgs verķis — tam ir pavisam citāds darbības princips nekā normāliem braucamrīkiem. Tā ir tāda platforma ar diviem ritenīšiem un stūre. Normāli jebkuru braucamo vada, grozot stūri, bet te tas neko nedod. Segveju no vietas izkustina un vada ar iekšā iebūvēta žiroskopa palīdzību — tas ir tāds mākslīgs vestibulārais aparāts, kurš fiksē nolieci no vertikālās ass. Līdzko sasveries uz priekšu, tas iet uz priekšu, līdz ko sagāzies uz sāniem, tas griež pa labi. Pirmajā brīdī šķiet: «Ak kungs! Kā uz tāda var noturēties?» Bet divās minūtēs piešaujas.

www.svarakabineti.lv.

Uz tikšanos nākamajā «Ievas Veselības» numurā!

Uz augšu