Fotogrāfijas, ko uzņēmušas sievietes, atšķiras no tām, ko fotografējuši vīrieši. Vai tā ir?
Par sieviešu un vīriešu pornogrāfiju
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nikolsona Beikera romānā «Vox», kurā attēlots sekss pa telefonu, vīrietis uzdod jautājumu sievietei. «Ja tu ieietu telpā, kurā būtu atpūtas krēsls un galds un vienā galda galā būtu televizors, videomagnetofons un kasete ar pornogrāfisku filmu, bet otrā galā stāvētu pornogrāfiska grāmata, ko tu izvēlētos?» «Bez šaubām — grāmatu,» atbild sieviete. «Man tas nešķiet ticami,» atzīst vīrietis.
To mēdz saukt par «klasisko opozīciju», par pieņēmumu, ka vīriešiem patīk skatīties, bet sievietēm — iztēloties. Iespējams, tajā ir arī kāds patiesības grauds, tomēr man gribas apšaubīt tik kategorisku pieņēmumu.
Vai tiešām vizuāls materiāls (par tādu var nosaukt ne tikai pornogrāfiskas filmas un žurnālus, bet arī visas citas filmas, fotogrāfijas un pat gleznas) ierobežo mūsu iztēli? Jebšu attēli tomēr var ierosināt mūsu pašu fantāziju?
Lai cik daudzas sievietes teiktu, ka viņas dod priekšroku rakstītai, nevis attēlotai erotikai, es zinu arī daudzas tādas, kurām patīk vizuālā erotika. Un, ja vīriešus seksuāli nesatrauktu erotika, kam nepieciešama iztēle, kā tad lai izskaidro tik bieži izmantoto seksu pa telefonu un dažādos erotiskos forumus internetā?
Jaunā erotisko fotogrāfiju krājuma «Sievietes par sievietēm: erotiskās fotogrāfijas» redaktores cenšas mūs pārliecināt, ka sievietēm fotogrāfēm ir atšķirīga attieksme pret vizuālo erotiku. Grāmata šķiet interesantāka drīzāk ar to, ka tai neizdodas šo apgalvojumu pierādīt.
Ir pārsteidzoša atšķirība starp grāmatas autoru darbu skaidrojumu grāmatas ievadā un pašiem attēliem. Autores izsaka apgalvojumus, ko tiem sekojošās fotogrāfijas nekādi nepamato. Viņas raksta, ka fotogrāfi vīrieši strādā vienīgi ar ķermeņiem, kas ir «jauni un klasiski ideāli».
Bet lielāko daļu sieviešu, kas redzamas grāmatas lappusēs, vienlīdz droši varētu ievietot arī kādā vīriešu žurnālā. Tam seko nopietnāks apgalvojums, ka vīrieši «subjektu pārvērš objektā» (kā tādā gadījumā lai nosauc sieviešu pornogrāfijas autores?), bet sievietes ļauj savām modelēm saglabāt «pašcieņu, pašapziņu un spēku kā vizuālās pievilcības avotu».
Šis apgalvojums ir tikpat patiess kā aplams. Manuprāt, atšķirība pastāv, taču tā ir starp to, ko mēs saucam par pornogrāfiju un ko uzskatām par erotiku. Man tāda klasifikācija nepavisam nepatīk.
Rakstniece Lisa Palaka ir teikusi, ka šo atšķirību parasti piemin ļoti liekulīgi: «Ja tas uzbudina mani, tā ir erotika. Ja tā ir pietiekami skarba, lai uzbudinātu tevi, tā ir pornogrāfija.» Tomēr nevar noliegt atšķirību starp attēlu, kas tūliņ un tieši iespaido skatītāju (ko es kā pornogrāfijas cienītājs nenoliegšu), un darbu, kas rada daudz netiešāku, maigāku un izsmalcinātāku iespaidu.
Šo atšķirību labi var novērot fetišu fotogrāfa S. D. Gedas darbos, kuros redzama pornozvaigzne Arija Džovanni, un viņas fotogrāfijās, kas apskatāmas vīriešu žurnālos. Vienkāršoti paskaidrojot, Gedas darbos uzsvars likts ne tikai uz Džovanni krūtīm vai kaunuma apvidu, bet uz sievieti kā vienotu veselumu.
Viņa ir fantāziju tēls abos gadījumos. Arī modeles grāmatā «Sievietes par sievietēm» ir fantāzijas tēli. Un tas nav nekas slikts. Ja runa ir par fantāziju (vienalga, par zinātniskās fantastikas romānu vai erotisku fotogrāfiju), es neredzu iemeslu, kura dēļ vajadzētu atdarināt realitāti.
Ir muļķīgi apgalvot, ka modele, pārvēršoties par fantāzijas tēlu, pakļauj sevi fotogrāfa žēlastībai. Kļūšana par kāda cilvēka seksuālu fantāziju slēpj sevī milzīgu varu, jautājums tikai, kā šo varu izmanto. Ja gribam būt godīgi pret sevi, atzīsim, ka vairākums no mums vēlējies iekvēlināt kāda cilvēka fantāziju.