Par sieviešu erotiku

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: Atis Ieviņš

Vai patiesi fotogrāfijas, ko uzņēmušas sievietes, atšķiras no tām, ko fotografējuši vīrieši.

Ja fotogrāfiju albums krājuma «Sievietes par sievietēm: erotiskās fotogrāfijas» tiktu publicēts, īpaši nenorādot uz tā autorēm, būtu grūti secināt, vai tās ir sievietes vai vīrieši. Un tomēr šīs fotogrāfijas rada citu sajūtu.

Ne jau tāpēc, ka tās ir maigākas. Tās ir tikai politiski korektas baumas par to, ka attiecībā uz seksu sievietes vairāk interesē aizplīvurotais un izskaistinātais.

Daži no šiem darbiem, piemēram, maigi retušētās grūtnieču fotogrāfijas, patiešām ietilpst šajā kategorijā. Šeit būtu vietā tiesneša Potera Stjuarta slavenās pornogrāfijas definīcijas pārfrāzējums: «Es nezinu, kas ir sieviešu erotika, bet es to pazīstu, kad redzu.»

Taču šīs grāmatas autores, šķiet, vairāk interesējas par modeli kopumā, nevis par tūlītēja uzbudinājuma radīšanu.

Šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina fona realitāte. Vienā no tām modele pozē uz melna, grubuļaina fona, kas liek domāt par taustes tēlu, ko rada gumija vai āda. Kādā citā sieviete ir notupusies uz stikla galdiņa, kas stāv uz zebrādas imitācijas paklāja. Pārsvarā mēs redzam sajauktas gultas, kailus matračus, viesnīcu istabas, vannu vienkāršā lauku vannas istabā vai tumšsarkanu kafejnīcas interjeru.

Pornogrāfiskās fotogrāfijās gandrīz vienmēr redzams samākslots guļamistabas vai biroja fons.

Pateicoties fona vienkāršībai, modeles atrodas mums pazīstamā pasaulē. Tas savukārt samazina mūsu distanci no viņām. Interesanti, ka pat fotogrāfijas, kurās redzam ierastas erotiskas pozas, piemēram, fotogrāfijā, kurā modele, ģērbta vienīgi tīkliņzeķēs, guļ uz brokāta dīvāna, kājas atliekusi gandrīz aiz galvas, nešķiet banālas. Pārmērīgi spilgtā gaisma ļauj mums saskatīt koka šķiedras uz sienas paneļa un pat smalkos matiņus uz modeles kreisā apakšdelma.

Viens no patīkamākajiem un erotiskākajiem grāmatas aspektiem ir tas, kā fotogrāfu kameras sastopas ar modeļu skatieniem. Tos pat nav iespējams nosaukt par provocējošiem, lai gan daži no tiem tādi ir. Taču vēl vairāk tie šķiet kā pārliecinošas klātbūtnes apliecinājums, kā apzināts apgalvojums, ka modele pilnībā apzinās un pārvalda to, ko saskatīs objektīvs.

Iespējams, tieši tas piešķir šīm fotogrāfijām īpašo viegluma un dzidra miera gaisotni. Fotogrāfe Elīza Lazo De Santosa apgalvo, ka, sievietei fotografējot sievieti, procesu «netraucē seksuāla spriedze». Protams, pieņemot, ka gan modele, gan māksliniece ir heteroseksuālas. Tomēr grāmata ir vairāk sadarbība nekā konfrontācija, un tajā valda sajūta, ka sievietes seksualitāte tiek saprasta abās fotoaparāta pusēs.

Galvenā bauda ir vieglums, ar kādu tiek parādīta seksualitāte, un tās pilnīgā nespēja radīt kauna vai vainas apziņu. Šīs fotogrāfijas mums vēsta, ka nav nekā slikta, ne izrādot kailu ķermeni, ne skatoties uz to. 

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu