Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10224831t1h7036.jpg)
Aiz šīm durvīm sēž mūžīgais noslēpums un nedrošības iemesls: ginekologs —vīrietis. Iespējams, arī tevi tas ieinteresēs...
Ilgi neprātojot un neiztēlojoties šaušalīgi riebīgu un pazemojošu sajūtu, es internetā meklēju vietu, kur Rīgā apmeklēt vīrieti ginekologu. Biju domājusi viņu izvēlēties pēc bildes, ja tāda būtu atrodama internetā piedāvātajā informācijā. Šajā nelielajā izmeklēšanā ieraudzīju ginekologa vārdu un uzvārdu, kas man lika domāt par lietuviešu gruzīnu. Vai tas rosināja neuzticību? Ne gluži. Lietuvieši kopš pērnā gada Erota man asociējas ar labi veidotiem, tumšmatainiem un ārkārtīgi veikliem puišiem. Savukārt gruzīni — ar līgavu zagļiem, kas gatavi rīkli pārgriezt katram sāncensim mīļotās dēļ. Tāpēc nospriedu, ka viņš varētu būt tas, ko meklēju.
Gaidot
Pirms nākšanas piezvanīju, un kāda sieviete, mani uzklausījusi, ieteica, lai nākot vien, bet būšot jāgaida sava kārta starp iepriekš pierakstītajām dāmām, un tas maksāšot 7 latus. Nolēmu riskēt.
Lapiņu, uz kuras uzrakstīju viņa vārdu, varu nolikt, jo, gaidot savu kārtu, esmu paspējusi to iemācīties no galvas. Atskārstu, ka šādu veselības gājienu var taisīt tikai brīvā dienā, jo arī tās, kas pierakstījušās iepriekš, sēž un gaida. Atveras durvis, iznāk ārsta palīdze un jautā, vai esmu pierakstīta. Atbildu, ka ne, jo tik vien izdarīju, kā atradu viņu internetā. Durvis atkal aizveras, un aiz tām dzirdu skaļus smieklus. Bet, kad tā pati sieviete iznāk, piesarkusi laikam jau no smiešanās, viņa laipni saka, lai mazliet pagaidu.
Es zinu, ka balva par gaidīšanu būs ārsta uzmanība, tāpēc turpinu gaidīt. Tāpat kā sieviete man blakus, kas sev tik ilgi atkārto, ka kājas esot loti nosalušas, kamēr mierīgi apvelk otras zeķes. Un tagad esam trīs.
Es iesnaužos uz mīkstā dīvāniņa, pieķeru sevi pie uzkrītošas smaidīšanas un neķītrām domām par to, kas mani sagaidīs, ja durvis atvērsies. Tās atveras — iznāk viņš... un sastopu tieši to stindzinošo acu skatienu, kas manos sapņos atdevis dučiem aitu par mani. Viņš uzsauc sievietei ar diviem pāriem zeķu: «Ātrāk! Ja es saucu, tad nāciet!»
Viņš ir atkal prom. Viņš ir jauns. Viņš patiešām ir vīrietis.
Es un viņš
Biju dzirdējusi, ka bailes esot tikai līdz brīdim, kad tiek uz krēsla. Pēc tam esot pacienta un ārsta attiecības. Es tam piekrītu, tikai — ļoti patīkama, laipna, iejūtīga ārsta, ar izcili zemu balss tembru, no kā matiņi uz rokām saceļas. Es mulstu, un, man liekas, viņš to jūt. Telpā atrodas vēl kāda meitene, bet neuzdrošinos pajautāt: kāpēc viņa ir te, ja mums jābūt divatā!
Saku, ka īpašu sūdzību nav, gribu vienkārši pārbaudīties. Es pildu savu lomu. Esmu paciente, kas klausa ārstu. Viņš man saka, lai aizeju aiz žalūzijām atģērbties, es to daru, viņš saka, lai uzvelku zilās čībiņas — es to daru, viņš saka, lai apsēžos — ir ērti. Un tad viņš liek krēslam zumēt uz augšu un leņķī. Un viņš man pajautā, ar ko nodarbojos... droši vien tāpēc, lai es atslābinātos. Es aizsedzu seju, jo sajutos neaizsargāta. Varbūt tāpēc, lai viņš nesaistītu seju ar manu otru seju. Lai viņš neredz, ka mani satrauc tas, kas tuvojas, un ka... man varētu patikt. Viņš ar vienu roku pabīda manu krekliņu uz augšu. Pēkšņi dzirdu, ka gaišajā telpā skan radio, un ieraugu, ka tas, uz kā atrodos, ir maigi violets.
Jāsaka gan, ka pati procedūra ir pārāk ātra, lai varētu teikt, ka viņš bija maigs pret mani... vienīgi lielā krūšu bumbuļa meklējumos likās, ka vaigos ieplūst karstums un tūdaļ saļimšu, jo ir pieskārieni, kas atrauj kājas no zemes un prātu no galvas. Bet atgriežos — man jāsaturas, lai viņš nepadomātu, ka es izbaudu padušu, kakla un krūšu smalku iztaustīšanu. Lai gan viņam ir gumijas cimdi, kas arīdzan ir viena no lietām, kas liek atcerēties, ka viņš ir tikai ārsts, tomēr tie ir tikpat silti kā viņa rokas, un tā vien gribētos šo procedūru veikt biežāk. Un bumbulis neatrodas. Par laimi!
Dīvaini, es iedomājos. Parasti vīrietis tiek pie mūsu geizeriem par īpašiem nopelniem, bet šoreiz — tā vienkārši sanāca. Tikai tā meitene — viņa ir tieši tur, kur viņš... un man liekas, ka viņa mani vērtē. Salīdzina. Un man bija licies, ka jābūt tikai ārstam un pacientam. Nojautu, ka viņa ir mācekle. Hmm, un viņas mācību objekts esmu es. Interesanti.
Atvadas!
Viņš saka, lai saģērbjos. Man pēkšņi liekas, ka vēl visu neesmu pajautājusi, vēl viņš nav mani izmeklējis pilnībā. Rodas drosme: «Vai ar mani viss kārtībā?» Ja tu jautā, vai tas mainīja manu dzīvi, — zināmā mērā, jo tagad jūtos drošībā, tāpēc, ka viņš mani apskatīja, kā manas ārstes to vēl nebija darījušas. Un tagad zinu: ja reiz man būs kas uz sirds, zināšu, kur un kas noteikti atrisinās sasāpējušo jautājumu. Varbūt patiešām vārdam ir nozīme, par ko vērts maksāt reizi gadā?
«Telefona numuru...» viņš paņem lapiņu un pildspalvu. Es pārjautāju: «Manējo?»
«Nu, varat atstāt ari savējo,» ārsts nosaka un raksta savus darba laikus un numurus... un smaida. Es pieķeru sevi viegli koķetējam. Arī viņš nepaliek kā klints. «Viss būs labi. Un par rezultātiem piezvaniet man, tad visu sarunāsim, ja vajadzēs...»
Viņš palika tur kopā ar savu palīdzi. Un es zinu, ka citur vairs neiešu. Jo palika neatbildētais — vai viņam pirkstā bija gredzens?