Kad sieviete uzzina, ka viņas vīrietis viņu krāpj, viņa vispirms vaino sevi. Ja reiz vīrietis dod priekšroku citai sievietei, tad tā noteikti ir labāka: labāk gatavo, labāk ģērbjas vai ir pievilcīgāka fiziskā ziņā.
Kāpēc vīrietis krāpj sievieti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Mūsu sabiedrībā klejo tāds stereotipisks uzskats, ka vīra sānsoļu gadījumā vaina jāuzņemas sievietei — viņa ir par maz pūlējusies, lai vīrieti atturētu no neuzticības. Un kad vīrietis tomēr «aizšauj pa kreisi», dzīvesbiedrei rodas vainas sajūta, sak’, es kaut ko neizdarīju kā vajag.
Patiesībā neuzticības iemesliem ir daudz dziļākas saknes.
Jā, ir vīri, kuriem ir svarīgi, lai sieva viņu priekšā defilētu jaunā frizūrā, vienmēr sakopta un sakrāsojusies, sasmaržojusies.
Tie pārsvarā ir demonstratīvā rakstura vīrieši (plus vizuāļi jeb tie, kas mīl ar acīm). Viņiem vienmēr ir svarīgi, KĀ sieviete izskatās. Ja sieva nav parādes formā, tāds vīrietis tiešām var tiekties pēc sakoptākas partneres. Demonstratīvajam personības tipam ir nemitīga nosliece uz jauniem iespaidiem, un šajā gadījumā sievu no krāpšanas neglābs ne jauna frizūra, ne jauna kleita.
Vīrieši, kuriem nav raksturīgs demonstratīvisms, reizēm vispār neievēro, kas sievietei mugurā. Bet, ja vaina nav šajā apstāklī, tad kur gan?
Viens no iemesliem ir šāds: Vīram/vīrietim nav vajadzības krāpt sievu, un viņa krāpšanai ir sociāli noteikts raksturs
Variantu te ir daudz, tāpēc minēšu tikai dažus no iespējamiem:
Vīrietim ir tāds sociālais statuss, kas nosaka, ka viņam ir nepieciešama mīļākā. Un kādā jaukā dienā viņš to arī «iegādājas». Mīļākā jau nebūs mīļākā, ja viņa savu bosu vismaz reizi neievilks gultā (parasti tas ir abpusēji gribēts process).
Šantāža. Vīrietis tiek šantažēts, piespiežot viņu uz tuvību ar sievieti. Provocējot dzimumaktu ar vienu vai vairākām sievietēm, tas tiek fiksēts foto vai videofilmā, kuras pēc tam izmanto šantāžai.
Uz tuvību vīrieti var pamudināt sieviete, kurai uz viņu ir ietekme, piemēram, priekšniece. Vīrietis tuvību pieļauj tāpēc, lai netiktu pakļauts sociālā rakstura vajāšanai (piemēram, pazemināšanai amatā). Beigu beigās viņš tik un tā kļūst liekais.
Vīrietis uzķeras uz savas vīrišķības pierādīšanas āķa, sevišķi kopīgos tusiņos: «Nu-u, tev nav nekādu cerību nokantēt to zaķi…» Dzimumakts parasti notiek tajā pašā teritorijā, kur tusēšanās. Bet pēc tusiņa laipnie «labvēļi» smejoties visu atstāsta sievai, pasniedzot to kā mīļu vīriešu joku.
Šādos vai līdzīgos gadījumos vīrs sievu krāpa ne jau tāpēc, ka jaunā partnere viņam šķita labāka. Sociāli noteiktā krāpšana vienmēr ir maskēts, pret vīrieti vērsts psiholoģiskās vardarbības fakts. Parasti tādas krāpšanas tiek publiskotas. Tā kā vīrietis savu sievieti krāpt necentās (vismaz ar nodomu — nē), tad pēc notikušā viņš izjūt spēcīgu nožēlu.
Tādos gadījumos vīrietis kļūst par grēkāzi — viņš dabū pa mizu gan no sabiedrības, gan no sievas. Sieva, neklausoties paskaidrojumos, pasaka: «Dzirdēt tevi negribu, lasies prom!» Un vīrietis aiziet — parasti uz visiem laikiem (jo saprot, ka ir vainīgs, klāt nāk arī kauna sajūta).
Ko darīt? Vīrietis līdzīgos gadījumos ir cietusī puse. Un bieži arī viņš pats neatrod izeju no šādas situācijas. Un viņa neuzticība ir psihotrauma viņam pašam.
Tāpēc sievai nevajadzētu ignorēt vīra izskaidrošanās mēģinājumus, bet uzklausīt viņu, un, ja iespējams, sniegt palīdzīgu roku.