Katram no mums ir teritorija, kuru uzskatām par nepārkāpjamu, aizliegtu. Kad cilvēka teritorijas aizsardzība ir pavājināta vai pārrauta, viņa pašpārliecinātība krasi sarūk.
Personīgās zonas pārkāpumi
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Personīgās zonas pārkāpumi var izpausties dažādi. Priekšnieks, kurš sarunas ar padoto laikā ir noliecies pār tā galdu, padoto izsit no līdzsvara. Priekšnieks, kurš nostājas padotajam cieši klāt un vēro viņa darbu, izsauc padotajā nepārliecinātību par saviem spēkiem. Vecāks, kurš bar bērnu, pārliecies pār to, pastiprina savu vārdu ietekmi un uzsver savu kundzisko stāvokli.
Šo īpatnību ļoti veiksmīgi izmanto profesionāli izmeklētāji, pratinot apsūdzēto. Izmeklētājs apsēžas maksimāli tuvu pratināmajam tā, lai starp viņiem nebūtu nekādu šķēršļu, jo katrs šķērslis — galds, krēsls u.c. — otrai pusei dod drošības un aizsardzības sajūtu.
Zinātnieka Zommera pētījums ir pierādījis, ka eksistē ķermeņa valoda, kuru cilvēks lieto tad, ja viņa personīgā teritorija tiek pakļauta briesmām. Jau kādu laiku pirms tā cilvēks neapzināti sāk raidīt signālus: sāk kustināt kāju vai klaudzināt ar to pa grīdu; šūpo to no vienas puses uz otru, it kā sakot: «Tu esi pārāk tuvu. Tava klātbūtne izsauc manī satraukumu» Nākamie signāli būs acu pievēršana, zoda nolaišana uz leju, plecu nolaišana un izvirzīšana uz priekšu u.c., it kā sakot: «Ej prom! Es negribu, lai tu te būtu. Tu esi ielauzies manā teritorijā!»
Tika veikts eksperiments studentu bibliotēkas lasītavā: pētniece nosēdās blakus savam izvēlētajam «upurim» un pamazām tuvojās tam vai nosēdās tam cieši pretim. Un visos gadījumos cilvēki savas izjūtas nodeva ar ķermeņa valodas palīdzību. Tika novēroti aizsardzības žesti, ķermeņa pozu maiņa, mēģinājumi neuzkrītoši atgrūst krēslu un attālināties. Kad pētniece visus signālus ignorēja, pētāmais vienkārši piecēlās un aizgāja sēdēt citur. Un tikai viens no 80 studentiem palūdza viņu atgrūst savu krēslu tālāk.
Ļoti agresīvi uz savas teritorijas pārkāpumu reaģē autovadītāji. Cilvēks, kurš sēž pie automašīnas stūres, ir attālinājies no savas cilvēciskās dabas, jo viņu ierobežo mehānisms — mašīna. Ķermeņa valoda, ar kuras palīdzību cilvēks sazinās ar citu cilvēku, nedarbojas.
Tā vietā darbojas mašīnas valoda. Vairums autovadītāju ļoti asi reaģē, ja viņu mašīnu cenšas apdzīt kāda cita mašīna. Apdzīšanas rezultātā rodas saasināta reakcija uz situāciju, kas bieži provocē avārijas. Mašīna daudzu nelīdzsvarotu autovadītāju (cik tad vispār ir līdzsvarotu cilvēku!) rokās pārvēršas par bīstamu ieroci, kas izjauc paškontroli. Pētnieki šo fenomenu skaidro ar cilvēka personīgās teritorijas paplašināšanos. Ielaušanās tajā izsauc saasinātu reakciju.
Sevišķi jūtīgi pret personīgās telpas pārkāpumu ir cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības (uzbrukumi, izvarošana). Šiem cilvēkiem pat var rasties panika, ja kāds it kā ielaužas viņu neaizskaramajā personīgajā zonā.
Jums varbūt šķitīs paradoksāli, bet daudzi noziegumi ir izdarīti tikai tāpēc, ka noziedzniekam ir licies, ka kāds ir «līdis viņam virsū», «uzkasījies», tātad, ielauzies viņa personīgajā telpā. Noziedznieki, kurus apvaino vardarbīgā uzbrukumā cilvēkiem, ir žēlojušies, ka upuri ir līduši viņiem virsū. Rūpīga analīze ir parādījusi, ka parasti noziedznieki ir uzbrukuši cilvēkiem, kuri viņiem nav darījuši neko sliktu, tikai pienākuši tiem par tuvu (pietuvojušies).
«Savas teritorijas» sindroms asi izteikts cilvēkiem, kuri dzīvo pārapdzīvotā teritorijā, tātad, lielās pilsētās. Tas, savukārt, rada lielāku neiecietību vienam pret otru, kas izpaužas kā agresija. Bet kur agresija, tur noziedzība. Tāda tā ķēde.