S 24.10.2020.

Sofija Frederika Šarlote fon Anhalte-Cerbste un Grigorijs Potjomkins (stāsts)

FOTO: no «Princeses»

Par slavenu cilvēku mīlas romāniem dzirdēts daudz — mīlas attiecības ir vienas no interesantākajām.

Ja tās skar cilvēkus, kuru portretus redzam mācību grāmatās, ja viņu statujas stāv mūsu pilsētu laukumos, mūsu ziņkāre kļūst nepārvarami stipra, un vienmēr atrodas milzums ļaužu, kas vēlas to apmierināt (ja pēc taisnības, tad — ko es pats daru?). Sabiedrības viedoklis parasti redz nevis to, kas ir, bet to, ko grib redzēt, un tā ir arī šajā gadījumā. Labāk pārāk daudz nedomāt par to — tiklīdz iedziļināsies lietās, ko negrib redzēt sabiedriskā doma, sapratīsi, kas par putnu ir mūsu sabiedrība, un tad būs liela vēlme meklēt citu planētu.

Mani ārkārtīgi mulsina tā sauktajiem paparaci adresētie apvainojumi, viņi ar savām kamerām sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem lienot gandrīz vai deguna blakusdobumos, — pārāk daudz cilvēku par viņiem šķendējas. Man nav pārliecības, vai no šķendēšanās brīvajā laikā viņi nelasa dzelteno presi ar tām pašam fotogrāfijām un tādējādi nemaksā par nīsto paparaci darbu. Un mūsu «zvaigznuļi» gluži veltīgi uztraucas: pirmkārt, tā ir viņu reklāma, turklāt ārkārtīgi iespaidīga; otrkārt, šis apgrūtinājums ir vienā paketē ar slavu un aplausiem — atteiksies no viena, pazudīs arī otrs.

Visvairāk žēl to slaveno cilvēku, kuri sen jau atstājuši šo pasauli; Kalifornijas terminators Arnolds Švarcenegers vismaz pats var panākt jauno korespondentu un sadot tam pa kaklu, bet Grigorijam Potjomkinam, piemēram, tādas iespējas nav jau vairāk nekā divsimt gadu. Tas nav godīgi un neko nemāca vai» arī, un tas ir vēl sāpīgāk, māca pavisam ko citu.

Bet fakts paliek fakts: grūti pierunāt kādu, lai kas viņš būtu, nopietni apspriest Katrīnas II un Potjomkina romānu. Daudzi droši vien sirsnīgi brīnās: «Atradis, par ko runāt! Es par to bērnībā skaitīju bezkaunīgus pantiņus! Visi zina, — Katrīna bija, paši zināt, kas, un par Potjomkinu es klusēju!» Pareizi, labāk paklusēt. Kompetentākajiem vēsturniekiem, kas pētījuši šo jautājumu, Terēzu Orlovsku nevajadzētu uzskatīt par apbrīnas vērtu!

Visas pasakas par īpašo uzmanību, ko Katrīna it kā pievērsusi gvardes kavalērījas zirgiem, nepasaka neko, ja neskaita šo pasaku izdomātāju smagās problēmas; tikpat smagas tās ir tiem, kas šīm pasakām tīc. Patiesībā viss nav bijis tā kā šajā folkloras sadaļā. Interesanti, cik starp jums ir tādu, kas zina, kurš vīrietis pēc kārtas Potjomkins bija Katrīnai? Mēģiniet minēt: piecdesmitais, simtais, divsimtais? Pieticīgāku skaitli neesmu dzirdējis. Ņemiet vērā, ka romāns nebija no agrīnajiem, — Katrīnai tā sākumā bija Četrdesmit pieci gadi, Potjomkins bija jaunāks, par cik gadiem — nav zināms, no septiņiem līdz trīspadsmit: ieraksti Smoļenskas guberņas mazās sādžiņas baznīcas grāmatās tika izdarīti pagalam nekārtīgi.

Un izrādījās, ka Potjomkins Katrīnai viņas četrdesmit piecos gados bijis sestais vīrietis! Vīrs Pēteris III — viens, Sergejs Saltikovs — divi, Staņislavs Poņatovskis, pēdējais Polijas karalis, — trīs, Grigorijs Orlovs, to jau visi zina — četri, pēc tam pavisam īsu laiciņu Aleksandrs Vasiļčikovs — pieci, un viss! Dārgās sievietes! Ja jums līdz četrdesmit piecu gadu vecumam bijis mazāk par sešiem vīriešiem, nosodiet Katrīnu, kā vēlaties, jums ir tiesības.

Bet pārējās lai viņai piedod, īpaši iedomājoties, kā jutās izglītota un inteliģenta meitene, kas tikko bija kļuvusi sešpadsmit gadus veca, kad viņu atveda uz svešu un tālu zemi un ielika laulības gultā pie oficiāli par psihopātu neatzītā Kārla Pētera Ulriha — pie Krievijas imperatora Pētera III, kurs vienlaikus bija Pētera I mazbērns un Kārļa XII radu bērns, — vai viņiem bija vērts tāda dēļ karot? Bet nerunāsim par to, visi Katrīnas romāni ir tā vērti, lai par katru stāstītu atsevišķi!

Katrīna arī pirms Šā romāna bija kaut kas, Potjomkins — nekas. Bet tikai tāpēc, ka mēs viņu nepazīstam. Spilgts un sarežģīts liktenis. Smagi savainota, aiz sāpēm gandrīz prātu zaudējuša kara veterāna dēls; tēvs bija tik smagi cietis, ka neprātā bija iegrūdis savu sievu klosterī un apprecējis citu. To nu nevajadzēja, pie tādiem par sievu parasti neiet, — vīrs arī jauno sievu sita līdz nemaņai un prāta aptumsumam. Potjomkins dzīvi un karjeru uzsāka ar ļoti sliktām kārtīm rokā. Kādu skolu viņš izgāja — par to būtu atsevišķs stāsts. Līdzās sādžas ķesterim par skolotāju viņam bija vēl viens invalīds — Štikjunkurs Abalmasovs, kurš stundas sākumā nolīka uz galda savu kāju. Nebaidieties — koka kāju. Viņš to atsprādzēja un brīdināja: «Tiklīdz kas — ar šito pa sprandu!»

Tiesa gan, nebija īsto sastapis — Potjomkins kāju vienkārši izmeta pa logu un mierīgi aizmuka no sava audzinātāja, kurš kājas dēļ nespēja skriet pakaļ. Vecāki dēlu saukāja tikai par Gricju — pēc ukraiņu paraduma. Nekā pārsteidzoša tur nav. Vecāku sādžiņa Cižovo atradās Cižovkas upītes krastā, Cižovka ietecēja Slavicā, Slavica — Hmostjā, savukārt tā — Dņeprā.

Grūti iedomāties, ko viņš bērnībā varēja iemācīties no tāda skolotāja... Šķiet, neko vairāk kā atdarināt citas dzīvās radības — blēt kā auns, riet kā suns. Pateicoties šiem talantiem, viņš Katrīnas Ermitāža valdniecei tuvu stāvošu draugu pulciņā reiz bija saņēmis joku apakšvirsnieka pakāpi, norukšķēdamies cūkas balsī tik mākslinieciski ticami, ka izklausījies pēc īstas cūkas. Katrīnai pašai tur bijusi leitnanta pakāpe — viņa lieliski kustinājusi ausis, ne vien abas reizē, bet arī katru atsevišķi. Ko tur brīnīties — ķeizariene!

Potjomkinu no pilnīgas iestigšanas dziļajā nomale izglāba radinieki, atvedot viņu uz Maskavu. Atklājās, ka viņam ir lieliska atmiņa, teicamas spējas mācīties, tikai viena nelaime — slinkums bija piedzimis pirms viņa paša, un neticamu darbaspēju posmi mijās ar briesmīgu bezdarbību. Jauneklis tomēr mācījās cītīgi, kā sūklis uzņemdams visu, ja vien nebijis vienas likstas: ja kaut kas viņam nepatika, to nemācījās ne sitams. Potjomkins izcili paukojās, dievināja matemātiku, sacerēja mūziku un dzejoļus, franču valodā tērzēja labāk par d'Artanjanu, gaskonieti, kurš Parīzē bija ieradies, būdams stipri naidīgās attiecībās ar valsts valodu; vienīgi vācu valodas skolotājs Potjomkinam tik traki nepatika, ka vācu valodu viņš neiemācījās nemaz.

Un vēl kaut kas viņam izdevās sevišķi labi — dziedāt baznīcas korī, gluži kā Razumovskim, ķeizarienes Elizabetes slavenajam vīram; nav brīnums, abi nāk no Dņepras krastiem, un tur dziedāt prot... Kāds augstmanis, izdzirdējis viņu dziedam, ierakstīja jaunekli jātnieku gvardē — privileģētā armijas vienībā, kur katrs kareivis visaugstākajām personām redzams kā uz delnas. Drīz vien par izcilām zināšanām un spējām Potjomkinu ieskaitīja Maskavas Universitātes divpadsmit pirmo studentu skaitā un aizveda audiencē pie pašas valdnieces Elizabetes Petrovnas. Tā kā studentu pieņemšana notika arī troņmantnieka galmā Oranienbaumā, tur viņš pirmo reizi vaigu vaigā ieraudzīja Katrīnu Aleksejevnu, toreiz vēl lielkņazi.

Augstā pieņemšana nekādu prieku viņam nesniedza — uz nākamās imperatores kādu pavisam vienkāršu jautājumu viņš mulsumā bija atbildējis, kaut ko neskaidri nomurmulēdams. Turpmākās mācības notika atbilstoši viņa galvenajam dzīves principam: vienreiz pār mēru, citreiz ne nieka, un beigu beigās viņu izslēdza «par slinkumu un nesēdēšanu klasēs». To viņš uzzināja nejauši, no laikraksta.

Kopā ar Grigoriju tika atskaitīts viens no krievu žurnālistikas radītājiem Ivans Novikovs — ar vienu pavēli, tā ka nav vērts izdarīt secinājumus par Potjomkīna prāta spējām vai to trūkumu, jo viņš ļoti sekmīgi spēja strādāt rāvieniem, nevis sistemātiski — kā daudzi. Bils Geitss taču arī netika galā ar universitāti, bet lūdzu... Divnieku karalis, tomēr spējīgs, un tā gadās biežāk, nekā daudzi domā.

Potjomkinam nācās turpināt dienestu, un tas nebija no sliktākajiem — viss pasu augstāko personu tuvumā. Troņmantnieka laulātā draudzene nepārmeta, ka viņš pirmajā tikšanās reizē uzvedies kā idiots, tieši otrādi — Katrīna bija pamanījusi viņu. Varbūt tieši tāpēc... Un tad sākās zināmie notikumi: tronī kāpa Pēteris III, bet drīz tika gāzts, —interesants temats, taču par to citreiz... Potjomkins bija nokļuvis notikumu centrā: viņš piedalījās apvērsumā (pareizajā pusē, protams), konvojēja gāzto imperatoru uz viņa izsūtījuma vietu, vēlāk bija klāt, kad Aleksejs Orlovs to nodūra ar dakšiņu. Katrīna ievēroja Potjomkinu vēl vairāk, rūpīgāk un apbalvoja: kapteiņa — poručika pakāpe (pavēli izlaboja pati ar savu roku, pārsvītrodama daudz zemāko korneta dienesta pakāpi), desmit tūkstoši rubļu, četrsimt dzimtcilvēku — viss, kā pienākas.

Un tad notika pats briesmīgākais — viņš zaudēja aci. Ne velti nelabvēļi saukāja viņu par Ciklopu! Nav īsti skaidrs, kā tas atgadījās, bet kāds bija piekāvis viņu zili melnu. Varbūt tie bija brāļi Orlovi, — lai pārāk neblenž uz imperatori, viņu ģimenes labklājības avotu, varbūt kāds cits, kas to tagad pateiks. Gvardam izkauties toreiz bija tas pats, kas mums pavizināties ar taksometru... Viņa brāļadēls un notikumu aculiecinieks grāfs Samoilovs vēlāk bija stāstījis, ka viens tumsonīgs pūšļotājs apziedis viņam visu galvu ar kaut kādu dziedinošu maisījumu, bet tas piekaltis!

Potjomkins, būdams nepacietīgs visās lietās, sācis rubināt vaļā ar spraužamadatu, iedūris tur, kur nevajag, un stiprāk, nekā vajag, — un nav paspējis ne pamirkšķināt, kā acs vairs nav, pats sev izdūris. Pusotru gadu viņš neizgāja no mājām, negribēja rādīties ar vienu aci.

Taču beidzās arī sēdēšana tumšajā guļamistabā — ķeizariene bija atcerējusies viņu. Viņas toreizējais sirdsdraugs Grigorijs Orlovs uzreiz manīja ko nelāgu, — agrāk viņš bija labvēlīgi izturējies pret Potjomkinu, tagad steigšus aizsūtīja par kurjeru uz Zviedriju. Dienests turpinājās: Potjomkins bija gan virsprokurora palīgs, gan karoja ar turkiem — drosmīgi, gudri un veiksmīgi, un arī karjera nestāvēja uz vietas — viņš jau bija kļuvis ģenerālis.

Potjomkins pildīja vēl kādu interesantu pienākumu —viņš tika iecelts par Likumdošanas komisijas pristavu jeb izpildītāju. Ja deputāti sakaujas, tie aiz čupras jāvelk katrs uz savu pusi. Tāds pristavs noderētu arī mūsu parlamentos, ai, kā noderētu! Bet Katrīna nepārprotami vēroja viņu un no redzesloka neizlaida — kaut kas jau brieda. Un pēkšņi kā sniegs uz galvas — ķeizarienes vēstule tieši uz armijas daļu: «Sargiet sevi, nemetieties briesmās!» Kāpēc Katrīna II tā raksta, viņa jautā sev un pati arī atbild: «Uz šo man jums jāsniedz atbilde: lai jūs gūtu apliecinājumu par savu tēlu manā dzīvē — es allaž esmu bijusi jums labvēlīga.» Skaisti toreiz rakstīja!

Potjomkins atjoņo uz Pēterburgu, un tad viss arī sākas. Bet ne uzreiz: sešas nedēļas ilgst sarunas tikai par dienesta pakāpēm un goda zīmēm. Kad Katrīna vairs neiztur un atklāti uzraksta: «Apciemo mani, vientuļo atraitni!» — vīrieši, vai jums pēc tādas zīmītes vēl kas neskaidrs? — Potjomkins atbild neiedomājami rupji: «Pie tevis, cienmāt, jau pabijuši piecpadsmit tēviņi, bet man gods dārgāks, un sešpadsmitais nekādi nevēlos būt.»

Ko darīs ķeizariene, saņēmusi no sava pavalstnieka tīk nekaunīgu vēstuli? Nocirtīs tam galvu? Aizsūtīs uz Sibīriju? Bet Katrīna raksta žēlu atbildi, ka neesot bijis piecpadsmit vīriešu, — tikai pieci. Un beigās piebilst: «Nu, drosminieka kungs, vai pēc šīs grēksūdzes es varu cerēt uz grēku piedošanu? Vai tu nebūtu tik laipns un nevēlētos redzēt, ka bija nevis piecpadsmit, bet tikai trešā daļa... Nelaime tā, ka ik stundu manai sirdij patiktos būt mīlētai!» Vārdu sakot, izlem pats — vai nu paliec, vai lasies lapās! Ko darītu jūs, vai lasītos prom? Tad jūs būtu, atvainojiet, nežēlīgs zvērs un viengalvains pūķis, ja jums sievietes nav žēl. Potjomkins nebija nekāds zvērs, viņš palika.

Tagad pāris vārdu par Katrīnas vēstulēm un vēl dažas mīklas. Potjom—kina vēstules ķeizariene sadedzināja, bet viņš neuzdrošinājās dedzināt — saglabāja. Grību izklīdināt sākotnējos maldus, ka tās neesot drukātas nepieklājīgā satura dēļ. Nieki, toreiz carus tā neaudzināja. Mūsdienās tā būtu sākumskolas otrā klase — ne rupjības, ne lamu vārdu. Redziet, kā Katrīna rāj Potjomkinu: «Gjaurs, moskalīs, āzis, Pugačovs, tītars, aizjūras runcis, zelta fazāns, niedrēs ielīdis lauva.» Arī maigi vārdiņi tā vien birst: «Mīļo mīļumiņ Grišečka!», «Mīļo balodīt!», «Mīļais, manu dvēselīt, mīļotais mans!», Manu sirsnīņ!» — mīļās dāmas, vai kādam esat rakstījušas tādas vēstules? Ak, mainās laiki un ne vienmēr uz labo pusi...

Vai Katrīnas vēstulēs bija kas nepiedienīgs? Godīgi atzīstos, bija, — vai gribat, lai palasu priekšā? Bērni nedzird? Labi, klausieties: «Es tevī mīlu ar sirdi, dvēseli, prātu un miesu... un mīlēšu mūžīgi"; «Grišeņka, mans draugs, kad gribi, lai es aizeju, atsūti pateikt"; «Manu mīļo, tici, ka es tevi mīlu līdz bezgalībai"; «Kundziņ, vai varu pie tevis aiziet un kad», bet pats trakākais ir šis: «Es tevi gaidu guļamistabā, mans mīļais, neprātīgi vēlos tevi redzēt».

To laiku izpratnē — īsts porno. Mūsu laiku izpratnē — lasāmviela tīnīšiem.

Un vēl kāda interesanta detaļa: kops 1744. gada jūlija Potjomkinam adresēto vēstuļu beigās regulāri parādās uzruna «vīrs», «mans dārgais vīrs», «maigais vīrs», «dārgais laulātais draugs», «mans dārgais draugs un dzīvesbiedrs», «palieku jūsu uzticīgā sieva», «mans dārgākais dzīves draugs», «mans dārgais vīrs». Kas ir noticis — vai tiešām slepenas laulības kā Elizabetei ar Razumovski, par kurām neviens nešaubās? Mūsu gadījumā pagaidām diskutē, runa, ka, iespējams, Katrīna tā rakstījusi, lai būtu maigāk, bet doties laulībā — nē... Nezinu, pārāk daudz ir pierādījumu tam, ka laulības tiesām bijušas noslēgtas.

Runā pat, ka bijis dokuments, kas noslīcis Odesas reidā, kad Odesas pilsētas galva grafs Stroganovs pirms nāves pavēlējis iekraut kuģī savu arhīvu un redzamības robežās nogremdēt, lai izpestītu savu māsu Idaliju Poletiku un noslēptu viņas šausmīgo lomu Puškina slepkavībā. Bet viņš bija arī Potjomkina radinieks — ar Engelhartu starpniecību. Tā tas dokuments tagad guļ dzelmē, bet ej nu atrodi...

Meita gan viņiem bijusi. Uzvārdu devuši Tjomkina, atņemot tēva uzvārdam divus pirmos burtus. Bijusi atsitusies tēvā — visu mantojumu notriekusi jaunībā. Tāda ģimene... Tieši ģimene, citādi to nenosauksi. Atbilstoši mūsdienu laulību kodeksiem, pilsonis Potjomkins G. A. mierīgi varētu pieprasīt, lai tiesa atzīst faktisko laulību ar pilsoni Romanovu K. A., dzimušu Anhalte-Cerbste S. E S., un tikai uz tautas liecību pamata, ka viņi patiešām dzīvojuši kopā, nabadzītei Kā to nāktos mainīt Ziemas pili pret divām atsevišķām pilīm dažādos rajonos.

Vai zināt, cik ilgi vilkās Katrīnas romāns ar Potjomkinu? Nedaudz vairāk par diviem gadiem. Var nojaust, kāpēc — Katrīnai sākas hormonāli traucējumi. Mūsu laikos to dēvē par nimfomāniju. Katrīnas galma ārsts Melhiors Ādams Veikharts atklāti raksta: «Precēties ar viņu nozīmētu parādīt ārkārtīgu drosmi.»

Vismaz vienu no saviem mīļākajiem, Lanskoju, Katrīna aizraidīja uz viņsauli ar savu negausību — tieša slepkavība, tikai ar neparastu ieroci, piedaloties pašam upurim, kurš varēja nesadzerties šim grūtajam darbam tik nepieciešamos afrodīzījus,— tie arī mūsdienās aizraida uz viņsauli mīlestības apsēstos. Potjomkins tomēr bija spēka mitriķis, ja tik ilgi izturēja šādu režīmu... Bet tad vienkārši aizbēga. Aizbrauca uz neilgu laiku paraudzīties, kā sokas darbi, — viņš taču bija arī Novorosijskas novada vietvaldis — un tur iestrēga. Tomēr paturēja draudzeni savu rūpju lokā. Jāatzīstas, ka es vairītos nosaukt Katrīnu par izvirtuli, vienlaikus divus vīriešus viņa centās neturēt, vienmēr meklēja viņos ne tikai miesas priekus, bet arī dvēseli, prātu un sapratni.

Priekšroku viņa deva izglītotajiem (Potjomkins līdztekus zināšanām matemātikā uzrādīja arī lieliskas šahista spējas, un muļķim tas nebūtu pa spēkam) un pēc izšķiršanās prata saglabāt draudzību, cik vien ilgi tas bija iespējams. Bet, tā kā nelaimīgajam temperamentam bija pārāk liela vara pār ķeizarieni, Potjomkins neļāva visam aiziet pašplūsmā: viņš pats personīgi sameklēja kārtējos favorītus. Vīrieši, kurš no jums šodien spēj tā upurēties? Vismaz lietas labā?

Tālāk bija daudz visa kā — darbs, karš, politika. Vai atceraties, piemēram, ka Potjomkins lika pamatus triju Ukrainas novadu galvaspilsētām, neskaitot Krimas republiku? Krimas apstādīsana ar vīnogulājiem ir viņa iniciatīva. Milzīgais darbs iekaroto zemju apguvē vainagojās ar to, ka Tauridā (ar Šo seno vārdu viņš aizstāja tatāru nosaukumu Kirim) notika viņa draudzenes un Austrijas imperatora Jozefa pieņemšana. Viss bija tik grezni, ka pārceļotāji, nedzirdēto privilēģiju vilināti, no visas Eiropas bariem vien traucās uz jaunajām bagātajām zemēm.

Viņus pieņēma, deva zemi īpašumā, maksāja krietnu pārcelšanās naudu, un gala iznākums bija tāds, ka vācu ciems Lustdorfa vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados apgādāja lielu daļu Odesas ar galu un pienu. Brīnišķīgo balto sauso vīnu «Sabskoje» vēl aizvien dara no vīnogām, kuru stādus mūsdienu Sabo ciema iedzīvotāju priekšteči bija atveduši līdzi no Šveices, — Sabo ciems ir tikai stundas brauciena attālumā no Odesas.

Eiropieši tādā skaitā gāzās uz Krieviju, ka gribētos uzzināt, kurš īsti bija noalgojis sakšu Helbihu, lai atbaidītu eiropiešus no pārcelšanās uz treknajām melnzemēm pie Melnās jūras. Viņš bija tas, kurs izdomāja mums zināmo vārdkopu «Potjomkina sādža». Viņš uzrakstīja veselu grāmatu par to, ka greznās mājas patiesībā bijušas tikai fasāde, bet labi barotie ganāmpulki ar vieniem un tiem pašiem lopiņiem tikuši dzīti no viena ciema uz nākamo. Kā tad! Lai kāds būtu mēģinājis apvest ap stūri skrupulozo Austrijas Jozefu II, darbīgo un pedantisko vīru! Vai arī apmānīt Katrīnu, kuru vēl mūsdienu aptaujās divdesmit četri procenti aptaujāto nosauc par Krievijas gudrāko sievieti.

Bet nav ko runāt par Helbihu! Saņēma savu naudiņu par meliem, iztērēja un nomira — aizmirsīsim viņu! Pārāk daudz liecību apstiprina to, ka Krima pārvērtās acīm redzami. Kad atkorķēsiet Krimas vīna pudeli, atcerieties Potjomkinu, viņa neatlaidībai esam pateicību parādā par vīna ražošanu Krimā, jo tatāru musulmaņu valdīšanas laikā nekas tāds nebūtu iedomājams. Lai gan šā pāra dzīvē vairs nebija nekā personīga, daudz kas bija palicis: viņi darīja vienu darbu, un Potjomkins vienmēr bija Katrīnai uzticams draugs un lietpratīgs palīgs. Līdz pašai nāvei.

Karavadoņa dzīve beidzās, kad viņš pirmo reizi pieļāva nekontrolējama favorīta — Platona Zubova — uznācienu uz skatuves. Katrīna tomēr novecoja, zaudēja pārliecību par sevi un pārāk neatlaidīgi centās noturēt sev blakus spilgto skaistulī, kurs bija par vairāk nekā trīsdesmit gadiem jaunāks. Un, kā par nelaimi, iekrita: Zubovs bija pašpārliecināts, uzpūtīgs tītars, kuram ambīciju bija simtkārt vairāk nekā amunīcijas. Katrīna vienmēr dusmojās, kad pat vissaudzīgākajā veidā kāds pieminēja viņas cienījamos gadus un simpātiju jaunību. Viņa sacīja, ka vīrieši, piemēram, uzskatot par lielu godu, ja sešdesmit gadu vecumā tiekot pie divdesmitgadīgas metreses, bet ar ko sievietes sliktākas par vīriešiem?

Viņai, protams, taisnība. Bet otram argumentam — ka tādā veidā viņa ceļot šo jauno cilvēku kultūras līmeni, savdabīgā formā audzinot viņus daudz pienācīgākai kalpošanai tronim un tēvzemei — Zubova gadījumā nebija attaisnojuma. Lai mācītu cilvēkus ar tādu raksturu un pašapziņu kā Zubovam, vajadzīga viena universitāte un vismaz divi dūšīgi seržanti ar neierobežotu skaitu sāļo rīkšu, nevis neprātīgi iemīlējusies sešdesmit gadu veca kundzene! Potjomkins visu laiku gatavojās braukt uz Pēterburgu, ieviest kārtību, — sak', braukšu zobus raut, tomēr neaizbrauca. Katrīna viņam rakstīja, lūdza ievērot diētu, viņš turējās, cik spēja, bet tad ņēma un notiesāja veselu kūpinātu zosi — un pagalam bija. Šis cilvēks dzīvoja kaismīgi, kamēr varēja. Sastrādāja, protams, daudz muļķību.

Daži pārmetumi viņam ir taisnīgi. Vēl tagad Krievijas un Ukrainas kartēs daudz laba saistīts ar Potjomkina vārdu — pilsētas, ciemi, vīnadārzi, ostas —, viss nav ne uzskaitāms.

Bet kas mums asociējas ar Zubovu, ja neskaita zobu sāpes? Tāpēc mazāk ticiet lētām anekdotēm un mazbudžeta pornofilmām — tā bija liela mīlestība, tās augļi pārdzīvoja gadsimtus.

Un nedomājiet, ka Potjomkinam vairāk par mīlestību bija vajadzīga vara, — viņam bija vajadzīgs viss uzreiz!