Domburšovs kā Latvijas sabiedrības apziņas spogulis (I)

FOTO: «Apollo»

Ne vienmēr raidījums «Kas notiek Latvijā?» atsedz to, kas notiek Latvijā. Reizēm liekas, ka raidījums tiek izmantots, lai piesegtu esošās negācijas un tādējādi paildzinātu to dzīvotspēju — tik liekulīgi un tukšvārdīgi ir laika gaitā devalvējušies politiķu apgalvojumi un lozungi.

Bet nesenais 16. septembra raidījums tik tiešām atbilda savam nosaukumam. Sanākušie personāži kopumā deva spilgtu ieskatu Latvijas sabiedrībā — pat tās šķērsgriezumā. Katrs dalībnieks it kā pārstāvēja noteiktu sociālu un sociālpsiholoģisku grupu un tipāžus, domāšanas modeli un izpausmes veidu. Katrs centās «iešiverēt» publiskajā diskursā savu «politiku», līdz ar to «pazombēt» skatītājus no savu interešu viedokļa savas izglītotības, saprāta vai tā neesamības līmenī. Un gan jau katram ir sava neiropsiholoģiskā mērķa grupa, kura saņēma kāroto empātijas devu (izmantojot viena diskusijas dalībnieka piesaukto terminu, kas apzīmē spēju saprast citu cilvēku jūtas un emocijas un dalīties tajās). Bet visi kopā spilgti sniedza patieso ainu par Latvijas sabiedrību un ar savu esamību un tēlu (daudz mazāk ar pateikto) izsmeļoši atbildēja uz jautājumu «Kas notiek Latvijas sabiedrībā?».

Bet notiek tas, ka Latvijas sabiedrība nu ne par pieciem santīmiem nav izcilāka kā tā politika un politiķi, kas tika «slaucīti» radījuma laikā, kārtējo reizi apliecinot, ka katras valsts vadītāji ir attiecīgās sabiedrības spoguļattēls. Diemžēl!

Atsevišķas personas dalībnieku vidū izcēlās ar sevišķi pašatmaskojošamies diskursu. Izmantojot līdzdalības iespēju diskusijā par Valsts prezidenta Valda Zatlera sasaukto ārkārtas valdības sēdi un diskusijas vadītāja jautājumu «Ko darīt?», katram pavērās iespēja vēstījumam arī par sevi. Gribēti vai negribēti — tas ir cits jautājums.

Piemēram, ja rezumējam pazīstama jurista teikto un citu diskusantu replikas un jautājumus, izveidojas šāds vēstījums: lai gan pie līdzšinējās situācijas valstī viņš ir līdzvainīgs (kā vadošu politiķu padomnieks), tagad ir mainījis uzskatus. Pašlaik, kad situācija valstī ir katastrofāla, ir gatavs dibināt nācijas glābšanas fondu, atturēt no prombraukšanas un piedāvāt bada cietējiem zupas šķīvi. Zemteksta interpretācija: man bija iespēja sagrābt miljonus, bet es saprotu, ka tie, kuri to nespēja šajā situācijā, var sākt uzbrukt maniem un citu īpašumiem, svilināt un atņemt, tāpēc vajag laikus domāt par to, kā viņus nomierināt ar kādu ēdamo! Un vispār — beidziet te negatīvi izturēties pret bagātajiem! Citās sabiedrībās tas nav pieņemts!

Vēsturniece, kura pieglaimīgi sauca juristu par «mecenātu», izcēlās jo spilgti ar savu ārējo veidolu, kurš uzreiz atsauca atmiņā klasisko svītraino cietumnieku apģērbu, tādējādi radot divdomīga jautājuma situāciju arī attiecībā uz pārējiem diskusijas dalībniekiem. Diskusijas laikā viņa tik bieži pieprasīja gāzt premjeru Valdi Dombrovski, katru epizodi koalīcijas darbībā aprakstot tikai kā Dombrovska mazspējas apliecinājumu, ka radās aizdomas: vai sabiedriskā televīzija netiek izmantota kā placdarms iestāšanās runas Tautas partijā mēģinājumam.

Kaisme, ar kādu notika vēršanās pret Valdi Dombrovski, atgādināja Romas senatora Katona Vecākā runas Senātā, kad neatkarīgi no to satura tās vienmēr beidzās ar: «Un vēl es uzskatu, ka Kartāga ir jāiznīcina.» Lai kas arī tika kritizēts, runājot par ārkārtas sēdi, nobeigumā skanēja doma: «Dombrovskis ir vainīgs, vajadzīgs cits premjers!» Nav šaubu, ka ir labi apgūta vēstures mācību grāmata.

Taču ir vēl kāds aspekts. Politikā esošajiem ir labi zināms — tas, kurš uzņemas risku vadīt kādas valdības gāšanu, pretendē uz nākamās valdības vadīšanu. Te nu jāteic, ka atklājās Dombura līdz šim labi maskētā tieksme spīdzināt cilvēkus. Kā gan citādi var vērtēt neskaitāmas reizes uzdoto jautājumu vēsturniecei: «Ko jūs redzat Dombrovska vietā?» Pieklājīga sieviete taču nevar teikt: «Sevi!» vai «Savu vīru!» Vēl jo vairāk situācijā, kad tas ar vīru nav iepriekš ticis saskaņots. Beigu beigās vēsturniece bija spiesta atzīties, ka var saņemt (mājās?) pārmetumus, ka nosauc vārdu bez iepriekšējas saskaņošanas ar objektu. Tad nu gan arī Domburam pieleca un viņš ar cieņu atkāpās.

Citādi ir ar izpratni par liberālās demokrātijas teorētiskajiem pamatiem. Kā zināms, demokrātija nevar eksistēt bez plašu iedzīvotāju slāņu iesaistīšanās publiskajās aktivitātēs un bez politisko līderu regulāras atskaitīšanās sabiedrībai. Pats Dombura raidījums un dalībnieki, kas tur piedalījās šajā reizē, ir tam apliecinājums. Diskusijas dalībniece vēsturniece (gan pozicionējusies kā politoloģe) demonstrēja pilnīgu nespēju saprast komunikāciju speciālista paustās politoloģiskās pamatpatiesības — krīze izgaismo sabiedrības nespēju uzņemies atbildību un piedalīties lēmumu pieņemšanā jeb mainīt politiskās kultūras paradigmu, tāpēc ka «labajā» periodā valsts vara tēloja, ka vada valsti. Un sabiedrība tam noticēja. Tagad, krīzes periodā, tā gaida no varas to pašu, bet nesagaida. Viedi vārdi, tikai — kas tos saprata, ja pat vairākums diskusijas dalībnieku demonstrēja, ka ir bezgala tāli no spējas saprast elementāro?

(Turpinājums sekos!)

Uz augšu